Atpakaļ uz afišu

Kārlis Lācis, Jānis Elsbergs, Evita Mamaja

Oņegins

Mūzikls pēc Aleksandra Puškina darbu motīviem 2 daļās 

 

Pirmizrāde: 2013. gada 22. februāris

Savu dzejā sarakstīto romānu pats autors Aleksandrs Puškins nosauca par varoņdarbu. To ir radījuši prāta novērojumi un sirds skumjas.

Ciniska dendija aukstais prāts un jaunas meitenes mīlu alkstošā sirds savij mīlas intrigu, kas dzīvo cauri laikiem. Puškina varoņi steidzas dzīvot un steidzas just. Bet pāri visam jūtama dramatiska likteņa elpa, kas čukst, ka var jau būt par vēlu...

Un ko šajā stāstā darīt dzejniekam, ja viņa radītie varoņi vairs nepakļaujas ģēnija spalvai un sāk dzīvot paši savu dzīvi?

 

Spēlmaņu nakts 2012/2013 skatītāju simpātijas balva - Gada izrāde

Izrāde izvīrzīta LTV1 raidījuma „100 g kultūras" balvai „Kilograms kultūras". 

 

Nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai - Gada teātra izrāde
Kārlim Lācim - Spēlmaņu nakts 2012/2013 balva Gada mūzikas autors

Ievai Segliņai - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada aktrise
Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada aktrise otrā plāna lomā
Artim Robežniekam - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada aktieris otrā plāna lomā
Ingai Krasovskai - Spēlmaņu nakts 2012/2013 balva Gada kustību mākslinieks

Igoram Kapustinam - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada gaismu mākslinieks
Artim Dzērvem - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada video mākslinieks

 

Klausieties - DZEJNIEKA NĀVE:

http://www.youtube.com/watch?v=YiO7XYchBLM&feature=youtu.be

 

Informācijai:

http://www.litra.ru/characters/work/woid/00028601184773070301/

http://www.livelib.ru/book/27387/about#section7

http://feb-web.ru/feb/pushkin/critics/lot/lot-393-.htm

 

Lasiet:

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=372912:oegins-atvadas-no-jaunbas&Itemid=201 

http://www.diena.lv/kd/teatris/viss-onegins-ir-seja-13994873 

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Komponists - Kārlis Lācis

Scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Inga Krasovska

Muzikālais konsultantes - Juris Vaivods

Dzeja - Jānis Elsbergs

Librets - Evita Mamaja, Dž.Dž.Džilindžers

Video mākslinieks - Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Vokālā pedagoģe - Ieva Kerēvica

Kora ieraksts - Koris "Quasi MaForte"

Lomās

Aktuālās izrādes

21
okt
ot
Oņegins Oņegins 19:00 3h Lielā zāle EUR 5.00 - 17.00 Ls 3.51 - 11.95 Pirkt
22
okt
tr
Oņegins Oņegins 19:00 3h Lielā zāle EUR 5.00 - 17.00 Ls 3.51 - 11.95 Pirkt

Viedokļi

18
dec
2013
X

Kā Džilindžers mani iesēdināja peļķē

Silvija Radzobe //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Pēc Teātra Vēstneša pasūtījuma uzrakstīju rakstu par Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera darbu pēdējos gados, kas tiks publicēts žurnāla 3. numurā. Mana sacerējuma virsraksts ir Džilindžers: divi vienā un galvenā atziņa, ka režisors Dailes teātrī sevi realizē kā rūpīgs saimnieks-organizators, bet Liepājas teātrī – kā mākslinieks. Raksta tapšanas laikā man nebija iespējams vēlreiz noskatīties Oņeginu, ko biju redzējusi pirmizrādē. Mūziklu redzēju tikai 10. decembrī, kad žurnāls jau drukājās tipogrāfijā un kad tajā nevarēja mainīt vairs ne vārda. Bet 10. decembra vakara Oņegins izmainīja ne tikai manu viedokli par šo iestudējumu un režisoru, bet par visu Dailes teātra pašreizējā brīža seju.

Latvijas teātros aizvien biežāk tiek izlaistas negatavas izrādes, kuras gatavību sasniedz vien ap septīto desmito rādīšanas reizi. Mans personiski piedzīvoto negatavo izrāžu saraksts pēdējās sezonās nav mazs: Zojas dzīvoklis Valmieras teātrī, Kabalas noslēpumi, Ilgu tramvajs JRT, Osedžas zeme NT, M. Butterfly un Oņegins Dailes teātrī... Turklāt tās visas ir nozīmīgas izrādes, bieži vien attiecīgo teātru sezonas centri. Dzirdēts viedoklis – tas taču tikai dabīgi, katrai izrādei vajag iespēlēties. Var piekrist tiktāl, ka piektā izrāde var/drīkst būt labāka par pirmo. (Kaut gan nevaru iedomāties, ka R. Vilsons, E. Nekrošus, R. Kasteluči, K. Serebreņņikovs vai K. Smeds publikai rādītu pusgatavu darbu.) Bet nevar piekrist gadījumiem, kad pirmizrāde rada tik atgrūdoši negatīvu iespaidu, ka to pārvarēt, lai noskatītos uzvedumu vēlreiz, ir ārkārtīgi grūti. Kā personiski man bija ar Oņeginu. Šādai situācijai ir vairākas krasi negatīvas sekas. Avīzes/žurnāli recenzijas pieprasa tūlīt pēc pirmizrādes. Ja kritiķis ir godīgs un redzīgs, viņš pauž negatīvu viedokli, par ko no teātra puses tiek pasludināts par ļaundari, kurš nīst skatuves mākslu. Bet par vienu un to pašu uzvedumu pie mums neraksta vairākas recenzijas, un tā teātra vēsturē tiek iegrāmatots negatīvs vērtējums, kas vairs neatbilst konkrētajam objektam, ja izrāde piedzimst. Un kritiķis tiek iesēdināts peļķē.

Protams, neviens mākslinieks apzināti netiecas izlaist brāķi. Vai mūsu teātros pārāk īss ir laiks, kas tiek plānots izrādes iestudēšanai? Vai režisori neprot mērķtiecīgi organizēt darbu? Vai aktieri nav pietiekami profesionāli? Vai tiek ņemts vērā, ka sarežģītākām izrādēm, pie kurām pieder arī mūzikli, laiks ir nepieciešams ilgāks?

Turklāt nav godīgi skatītājiem pārdot negatavas izrādes, kuru cenas, salīdzinot ar Eiropu, ir relatīvi zemas, bet, samērojot ar mūsu cilvēku vidējiem ienākumiem, tikpat augstas. Teātris arī finansiāli tā zāģē zaru, uz kura pats sēž – ja cilvēks teātrī būs pirmo reizi vai arī būs atvilkts labprātīgā piespiedu kārtā, viņš vairs otrreiz, ja būs sastapies ar brāķi, nenāks pat par velti.

Tagad Oņegins ir ne tikai viena no pēdējo gadu labākajām Dailes teātra, bet visas Latvijas teātru izrādēm, kas pēkšņi atļauj ieraudzīt trīs būtiskas sakarības. Šis uzvedums kopā ar Aleksandra Morfova Finita la comedia! un Lauras Grozas M. Butterfly, pirmkārt, visi tapuši uz Dailes nolādētās Lielās skatuves un veido intriģējošu uzvedumu trijotni, kuras skatīšanās sagādā baudu un kuru gribas redzēt atkārtoti. It kā tai piemistu kāda saldā indes garša – noslēpums vārdā teatrālisms un sāpoša cilvēciskā dvēsele. Otra sakarība: Dailes teātris tādējādi izrāvies no ilgstošā stagnācijas stāvokļa. Un trešā – pašlaik Džilindžers ar Pūt, vējiņi! un Oņeginu sevi reprezentē kā mūziklu labāko moderno iestudētāju Latvijā. Mākslinieciskās kvalitātes ziņā blakus, manuprāt, var stāvēt vienīgi Lauras Grozas šīrudens Piafa Liepājas teātrī. Un galasecinājums: nav divu Džilindžeru, ir viens, kurš pilnvērtīgi kā mākslinieki sevi realizē kā Dailē, tā Liepājā, turklāt viņam izdevies, kā šķiet, pilnībā atbrīvoties no pēckaligulas traumas.

Oņeginā vislielākās, gandrīz neticamas pārmaiņas notikušas ar Artūru Skrastiņu Oņegina lomā un Intaru Busuli kā Puškinu. Izrādījies pilnīgi pamatots lēmums uzaicināt uz dzejnieka lomu šo dziedātāju: viņš omulīgi šiverē pa skatuvi, visur jūtas kā mājās, bet brīžos, kad viņa nesatraucamā pašapmierinātība draud ieslīgt komēdijas žanrā, pēkšņi iedziedas tādos reģistros, kas K. Lāča mūzikā ļauj saklausīt kādu gluži pārpasaulīgu dimensiju. Tādējādi ieraugām Puškina tēla divdabību – talants, pat ģenialitāte, kas paslēpta pilsoniska dzīves baudītāja piezemētajā veidolā. Savukārt A. Skrastiņš Oņeginu spēlē kā tipisku romantisma traģēdijas tēlu, apgāžot visas teorijas par traģēdijas varoņa neiespējamību mūsdienās. Var jau būt, ka režisors un A. Skrastiņš pret Oņeginu ir žēlsirdīgāki nekā Puškins, jo cilvēku zem ironiskās ārējās elegances atklāj ātrāk, nekā to dara autors. Taču personiski man par to ir pilnīgi vienalga, ja rezultāts ir tik pārliecinošs, emocionālajā ziņā pat satricinošs. A. Skrastiņa Oņegins ir maksimālists, kurš tiecas pēc absolūtā – mīlestībā, draudzībā, dzīves jēgā. Un izdara liktenīgu kļūdu – vīlies visos apkārtējos, neierauga Tatjanā sev radniecīgu dvēseli. Viņa nepiepildītās ilgas un alkas, vientulību, neprasmi atbrīvoties no aizsardzībai uzliktās ironijas maskas aktieris izdzied ar tādu spēku un kaisli, ka teksts it kā izkūst, izšķīst mūzikā, un telpā kā viļņi skalojas vien balss, kas pati pārvērtusies par mūziku. Rodas sajūta, kamēr skan šī balss, pasaule kļūst labāka, nekā tā reāli ir... Aktierim laika gaitā izdevies arī pārliecinoši iemiesot stilizēto kustību partitūru, kas saistās ar uzsvērti izteiksmīgām, romantisma teātrim raksturīgām ķermeņa pozām, kuras, no vienas puses, pasvītro Oņegina eleganci, no otras puses – ir ironisks komentārs par viņa dendijismu. Un – palīdz tikt prom no aktieriskā paštēla.

Apburošs ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Olgas un Ievas Segliņas Tatjanas duets: māsas ir vienādi jaunas un skaistas, bet ar dažādu raksturu, ko nosaka arī atšķirīgā seksuālā pieredze. Kamēr Tatjana kautri vairās no Oņegina un tikai sapņos ļauj vaļu savai kaislei, šīs izrādes Olga ir iepazinusi reālas mīlestības saldumu attiecībās ar sirsnīgo Ata Robežnieka Ļenski, tāpēc uzplaukusi kā sieviete. (Tas savukārt pamato Ļenska nevaldāmo greizsirdību.) I. Ķuzule-Skrastiņa Olgas lomā nospēlē plašu pārdzīvojumu gammu – no apburošas koķetes līdz atraitnes sērām; ziedošā seja pārvēršas, kļūst vaska bāla un it kā sastingusi, radot līdzpārdzīvojuma sāpes, kā ir, kad redzam, ka bojā aizgājis skaistums, jaunība.

Otrā cēliena vidū pārņem nemiers, ka izrāde iet uz galu un ka drīz nāksies atgriezties realitātē no teātra dāvātā brīnumpatvēruma. Negaidīts uzrodas arī salīdzinājums: A. Hermaņa Oņegins. Komentāri JRT ir kā eleganti ironiska skice iepretī Džilindžera krāsainajai lielformāta gleznai.

14
mar
2013
X

Pieaugšana vai sevis noliegšana?

Ieva Rodiņa //satori.lv

Dailes teātra granduzvedums mūzikls "Oņegins" tapis kā režisora Dž. Dž. Džilindžera, libretistes Evitas Mamajas, dzejnieka Jāņa Elsberga, komponista Kārļa Lāča kārtējais sadarbības posms. Līdzās nacionāli mītiskajai laiktelpai, kas pārliecinošā formā attēlota Liepājas teātra mūziklā "Pūt, vējiņi!" (2011), "Oņegins" šķiet kā stilistiski loģisks turpinājums, tikai šoreiz – mēģinot skatuviski notvert krievu kultūras "zelta laikmeta" – romantisma – elpu.

Lai gan salīdzināšana pie nekā konstruktīva nevar novest, tomēr Dailes "Oņegina" kontekstā nevar aizmirst arī pērn JRT Alvja Hermaņa režijā tapušo iestudējumu "Oņegins. Komentāri", kas izskanēja pieklusināti intīmā noskaņā – visticamāk, šāds iespaids palicis atmiņā aktieru meditatīvās dzejas deklamācijas izteiksmes dēļ. Tomēr aiz šī hipnotizējoši poētiskā virsslāņa slēpās skrupulozi racionāla Puškina darba un ar to saistītās laikmeta panorāmas analīze, par dominējošo no divām monētas pusēm tomēr kļūstot lekcijai. Šķiet, šāds izrādes formāts ir tuvāks JRT tradicionālajai stāstu stāstīšanas metodei. Teātra regulārie apmeklētāji jau pieraduši pie grēksūdzes tipa uzrunām, kuras aktieri kā monologus runā skatītāju zālei, šajā izteiksmē apvienojot gan atsvešinātību, gan personiska tuvplāna elementus.

Ja JRT izrāde ir stāsts par laikmetu, tad Dailes teātra lieluzveduma centrā noteikti ir cilvēks un viņa jūtu pasaule. Ne velti Dailes teātrī tapušajā mūziklā Intara Busuļa iemiesotais Dzejnieks šķietami zaudējis ģēnija oreolu un kļuvis par izrādes varoņu laikabiedru – tātad būtībā organiski iekļāvies paša iztēles radītajā pasaulē. Zīmīgi, ka pirms izrādes sākuma Intara Busuļa Puškins iznāk no kulisēm un Harija Spanovska Duelants no pretējām kulisēm šauj uz viņu pāri skatītāju galvām, bet – nenošauj. It kā Dzejnieks spētu valdīt paša iztēlē radīto realitāti un tikai pasmieties par kāda tēla mēģinājumu nepakļauties viņa spalvai. Izrādes gaitā gan šī kontrole zūd un Puškins iet bojā, paša radītā varoņa Oņegina nošauts, – tēla paustā patiesība ir kļuvusi dzīvāka un reālāka par rakstnieka iztēles un iedomu abstrakto dabu.

Sākotnēji šķiet, ka Puškina kā tēla ieviešana izrādes darbībā ir tikai formāls, varētu teikt, dekoratīvs elements. Tomēr tas būtiski paplašina romānā "Jevgeņijs Oņegins" ietverto konfliktu loku, liekot domāt par realitātes un iztēles radītu priekšstatu attiecībām – par to, vai mēs ikdienā dažkārt necenšamies izmisīgi radīt paši savu iedomātu realitāti, vēlamo pieņemot par esošo un bieži vien attieksmi pret kādu notikumu nostādot augstāk par pašu realitātes faktu. Gluži tāpat izrādē iztēlotais (respektīvi, Dzejnieka radītie tēli un notikumi) no labdabīgas fantāzijas kļūst par neapturamu cēloņsakarību ķēdi, kuru apturēt vai pat izmainīt vairs nav tās radītāja jeb ierosinātāja spēkos.

Šķiet, attieksmē pret Puškina darba galveno varoni Jevgeņiju Oņeginu iespējami divi ceļi – viņu iespējams interpretēt gan kā jaunības piedāvāto iespēju apdullinātu maksimālistu, kas ieslīdzis pārmērīgā paštīksmē un narcismā, gan kā aukstu, emocionāli atmirušu ciniķi, kas, dzīves nogurdināts un vīlies, gluži vienkārši atsakās cilvēciski just. Dž. Dž. Džilindžers Dailes teātra versijā izvēlējies otro interpretācijas ceļu, gan Oņegina, gan viņa tuvākā drauga Ļenska lomu piešķirdams jau mākslas un dzīves pieredzējušiem aktieriem Artūram Skrastiņam un Artim Robežniekam. Oņegins Artūra Skrastiņa attēlojumā iemieso mūsu laikmeta "modernā" cilvēka ikonu – (pseido)intelektuālu dendiju, kura sejā mijas absolūta vienaldzība un nonicinošs riebums. Turklāt aktieris varoni spēlē tik vēsi atsvešinātu no visa apkārt notiekošā, ka brīžiem darbībā aktīvāk iesaistās un "oņeginiskāks" par pašu Oņeginu kļūst Intara Busuļa Puškins, kurš apveltīts ar ne mazāk attīstītu prasmi ironizēt par apkārt notiekošo. Oņegina būtība atklājas tikai apkārt esošo cilvēku atspulgos, viņam kļūstot par spoguli, kurā kā maskas ik pa brīdim pavīd atsevišķas detaļas, noskaņas un fragmenti no apkārtējās sabiedrības. Šis Oņegins atgādina ēnu, kas gurdi un bezkrāsaini slīd caur dzīvi.

Jau sākotnēji kļūst skaidrs, ka Artūra Skrastiņa Oņegins un Arta Robežnieka Ļenskis ir absolūtie pretstati, kuru pasaules skatījums kardināli atšķiras – ne tikai tik fundamentālos jautājumos kā tajā, kas ir patiesā dzīves jēga un vai tāda vispār ir, bet pat tik ikdienišķos kā priekšstati par uzvedības etiķeti sabiedrībā. Dailes "Oņeginā" Arta Robežnieka Ļenskis šķiet ieslīdzis vieglā paštīksmē, un šo sargājošo, utopisko laimes izjūtu uzturēt palīdz Ilzes Ķuzules-Skrastiņas vieglprātīgi koķetā Olga. Viena no ironiskākajām ainām uzvedumā ir Olgas un Ļenska "sadziedāšanās" baldahīnu un grandioza izmēra puscaurspīdīgu plīvuraudumu aizsegā – pieticīgi "aizplīvurotā" mīlas aina smīdina ar pārspīlēto naivumu, pat bērnišķīgumu, ļaujot Ļenska un Olgas attiecības interpretēt kā ārpus laika un telpas eksistējošas. Abu romantiskie priekšstati par to, kādai jābūt patiesai mīlestībai, tik spilgti kontrastē ar Oņegina un Tatjanas attiecību stāstu, ka šķiet iemiesojam kādu utopisku pasaku ainu.

Tomēr no oriģināltekstā ierakstītās traģiski skaudrās Oņegina un Tatjanas mīlestības, kuru Oņegins jaunības maksimālismā atraida kā nevērtīgu un pieļautās kļūdas smagumu apjauš tikai tad, kad Tatjana viņam zudusi, Dailes teātra uzvedumā pāri palicis gaužām maz, jo rodas sajūta, ka režisora interpretācijā Oņegins nemaz nav spējīgs mīlēt, gluži tāpat kā nav spējīgs uz jebkādu nesavtīgu rīcību – piedot, aizmirst, piekāpties vai lūgt piedošanu. Savā kokainumā Oņegins atgādina mēbeli, tādu kā "Nārnijas hronikās" tēlotais teiksmainais drēbju skapis, caur kuru izejot var nokļūt citā pasaulē. Oņegina pasaule ir posts un vilšanās, viņa vienaldzība un dzīves apnikums kā destruktīvs spēks savā ceļā šķietami nejauši iznīcina visu – Tatjanas jaunības sapņus, Olgas un Ļenska bērnišķīgi saldās jūtas, ciešo tu-draudzību ar Ļenski... Artūra Skrastiņa Oņegins kā gražīgs bērns negribīgi tiek ierauts duelī kā spēlē, kurā (negribot) uzvar, tāpat kā bez viņa gribas un līdzdalības dzimst jūtas pret Tatjanu – un rodas sajūta, ka Oņegins Tatjanu iemīl tikai kā smuku porcelāna figūriņu, kas negribot nokļuvusi cita rokās un tieši tādēļ kļuvusi tik iekārojama.

Tikmēr Ievas Segliņas Tatjanas jūtu dzīve uz skatuves izskan tik koncentrēti un patiesi, ka kļūst par mūzikla centrālo stāstu – ne velti būtiskākās sižetiskās intermēdijas veido tieši Tatjanas sapņi, kuros Oņegins pārvērties neveikli groteskā dejojoša lāča tēlā kā nepieradinātās, mežonīgās Krievijas simbols, iemiesojot ārēji priekšzīmīgās Tatjanas zemapziņas kaislības. Līdzīgi kā Oņegins iemieso mūsdienu cilvēka absolūti negatīvo, tā Tatjana – pozitīvo arhetipu. Kamēr Oņeginam viss notiekošais ir nedaudz garlaicīga spēle, kuras spēlēšanai viņš neredz jēgu, tikmēr Tatjanas ciešanas un caur tām piedzīvotais iniciācijas process atgādina stilizētu svētceļojumu, kura laikā viņas dvēsele attīrās un atdzimst, kļūdama vēl cēlāka un nesavtīgāka. Aktrises attēlotā jūtu amplitūda ir apbrīnojama – no bērnišķīga mulsuma par pašas jūtām līdz karaliski aukstai atsvešinātībai, pāraugot Oņeginu. No diviem bērniem – naivi labticīgās Tatjanas un mūždien neapmierinātā un savtīgā Oņegina – izrādes beigās pieaudzis (jo spēcīgs uzņemties atbildību par paša rīcību) ir tikai viens. Taču vai šī pieaugšana interpretējama kā sevis noliegšana vai gluži vienkārši kā racionāli pārdomāts solis, nepakļaujot savu dzīvi postošai iznīcībai? Uzvedums skaidru atbildi nesniedz. Taču ir skaidrs, ka mūsdienu pasaulē izdzīvot var tikai tāds cilvēks, kas ar iekšēja spēka palīdzību spējīgs pārvarēt vilšanās un pakļaut sevi nežēlīgajam pārvērtību jeb pieaugšanas procesam, nemitīgi sevi pilnveidojot.

11
mar
2013
X

Izrādes apskats: daudz, daudz lāču. "Oņegins" Dailes teātrī

Dita Eglīte //Delfi.lv

Dailes teātra "Oņegins" noteikti būs baudāms Puškina daiļrades pētniekiem un zinātājiem. Taču arī citiem Kārļa Lāča, Evitas Mamajas un Jāņa Elsberga mūzikls Dž. Dž. Džilindžera režijā var kļūt par itin spilgtu šā gada kultūras dzīves notikumu.
Vērtējums:

Par Dailes jauniestudējuma karognesējiem pamatoti varētu uzskatīt Liepājas "Pūt, vējiņi!" veiksmes stāstu un atraktīvā dziedātāja Intara Busuļa iesaistīšanu Puškina lomā. Intriga brīnišķīga un uzvedums, protams, tika gaidīts kā Notikums. Turklāt iespaidīgā Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija rada aizdomas, vai milzīgā Dailes teātra skatuve nav sarāvusies un, ja skatuvniekiem nevajadzētu stumdīt Larinu mājas "salontelpas", mūzikla scenogrāfijas iespaids būtu pavisam nevainojams.

Ja runā par lāčiem, vispirms jau droši vien jāsāk ar to Lāci, kas rakstāms ar lielo burtu. Liepājas teātra mūziklā ausis priecēja latviešu tautasdziesmu motīvu "vinjetes", spēcīgi uzrunājot individuāli latvisko gēnu, savukārt Dailes "Oņeginā" Kārļa Lāča muzikālajā audumā sajūsmina krieviskā kolorīta organiskā klātbūtne. Tas pats sakāms par Evitas Mamajas un Dž. Dž. Džilindžera kopradīto skatuves stāsta karkasu jeb scenāriju. Krieviskais, pirmkārt, jau iemiesojies visos lāčos, kas iestudējumā parādās vairākkārt – gan kā mīlīgi pūkains meža zvērs, gan kā nerakstīts Krievijas simbols, gan tekstos izspēlējot neviennozīmīgos priekšstatus un pieņēmumus par lāča lempīgumu vai draudīgumu. Un galu galā izrādē Oņegins, raujoties uz nāvi, cer, ka vismaz lācis viņu piebeigs. Līdzīgi kā "puškinologi", aiz laimes te varētu raudāt arī semiotiķi.

Aizraujoši tekstos saklausīt latviešu valodas spēles. Tā Larinu mājas ainā, satiekoties trīs draugiem ar daiļajām māsām Olgu un Tatjanu, sparīgi tiek dziedāts "lai sapņi piepildās". Tikmēr, priekšzināšanu dēļ, dramatiskās priekšnojautās saraujos, atceroties Tatjanas simbolisko sapni par lāci. Tomēr kopumā Jāņa Elsberga dzeja šķiet it kā neadekvāti sadzīviski un arī "klab" par daudz. Ir gan asprātīgs šāds risinājums, lai paironizētu par Ļenska aprobežotību un mazspēju dzejas laukā, viņa mutē liekot plikas rīmes – formā, bet saturā – dabas apcerēšanu.

Cita starpā – dabas tēma savukārt poētiski un jēgpilni risināta video mākslinieka Arta Dzērves paātrinātajā gadalaiku ritā video projekcijā Oņegina un Ļenska dueļa fonā, it kā attēlojot, kā pirms nāves visa dzīve acu priekšā nozib kā viens mirklis. Traģiski aprobežots un nenoticis cilvēks varbūt arī ir šis Arta Robežnieka Ļenskis, kurš joprojām savos gados plivinās pa mākoņiem gan vārdos, gan mīlā (kamēr astoņpadsmitgadīgajam Puškina oriģināla jauneklim to varētu piedot). Tomēr "Olga-Volga", "kodes-lodes" u.c. primitīvās atskaņas vērienīgo "Oņegina" konceptu stipri piezemē, liekot apšaubīt, vai šim "Oņeginam" ir maz kāda saistība ar izcilo krievu dzejnieku Aleksandru Sergejeviču Puškinu.

Jau izskanējuši diametrāli pretēji viedokļi par Intara Busuļa lomu konkrētajā tēlā un jēgā. Es laikam piederu pie tiem, kam radošās grupas iecere šķiet sevi attaisnojusi. Ja vien ignorēju mūzikla Puškina dzīves prozu apcerošos pirmsnāves pantus par īso tēva mūžu un atstājamo bibliotēku, par neadekvāti izstiepto finālu ar kārtējo Cienīgtēvu un vīraka kūpināšanu-šūpināšanu (kas šosezon tika izmantots jau "Finita la comedia!") un ilustratīvi dekoratīvo dzejnieka guldināšanu uz baznīcbeņķa nemaz nerunājot.

Taču tā nav Busuļa vaina un visādi citādi Busuļa– nebēdņa- mākslinieka klātbūtne tieši Puškina– citādā ādā man šķiet ļoti simpātiska. Vairāk kā spridzīga ir arī viņā nerātnā dziesmiņa krievu valodā par dusošo skaistuli Natašu. Līdzās atsaucēm uz citiem Puškina darbiem Busuļa- Puškina "realitāte" rada tādu kā mistikas klātbūtni (atšķiras arī Busuļa dziedāšanas maniere!). Tādēļ gan adekvāti, gan asprātīgi šajā kontekstā iepazīšanās ballītē izspēlējas Olgas vārdi: "Ļenski pazīstam, Puškinu lasām, bet – kas ir Oņegins?"

Jā, un - kas ir Oņegins? Uz šo jautājumu atbildēt ir visgrūtāk. Varbūt pat neiespējami. Nejaukais ciniķis, dzīves apnikušais kundziņš, ar veģetatīvo distoniju slimais, depresīvais švīts? Pirmajā Tatjanas sapnī, kurā iestrādāta Puškina poēma "Čigāni", var ieraudzīt norādes uz to, ka Oņegins tiek asociēts ar zvēru, droši vien – arī ar lāci. Pārējie divi sapņi to tikai vēl apstiprinās. Sapņi vispār izrādījušies labs materiāls un forma, kā muzikālo stāstu par Oņeginu un Puškina daiļradi padarīt kolorītāku, biezāku un reizē – noslēpumaināku. Tie izrādē inscenēti ļoti spilgti un atmiņā iespiežas pārliecinoši.

Neaptveramu darbu vērienīgajā mūziklā ieguldījusi horeogrāfe Inga Krasovska, kuru Dž. Dž. Džilindžers intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" neminstinoties pat nosaucis par otro režisori.

Jaudīga un reizē dziļi simboliska jau ir pati pirmā tautas jeb kora parādīšanās. Skatuves priekšplānā trīs draugi dīkdienīgi gulšņā uz cisām, sitot "trīs kārtis" un kundziņu uzvedībā nolasāma neizturama garlaicība, kamēr tauta pilnasinīgi izdejo un izdzied savas nacionālās tradīcijas (uztverot enerģisko tautas parādīšanos, pirmā asociācija nez kāpēc ir ar Masļeņicu). Radīts kolorīts kontrasts – vienkāršajai krievu tautai dzīve nekad nav bijusi salda, turpretī Oņegins, piemēram, vai mirst nost bez darba, ar svētkiem, vai bez ballītēm…

Kustību partitūra oriģināli izstrādāta arī abām balles ainām. Īpaši "roku dejas" ļauj aizdomāties par nesen redzēto, teatrāli dejisko Džo Raita "Annu Kareņinu". Inga Krasovska ne par matu neatpaliek no Antverpenes avangarda horeogrāfa Sidi Larbi Cherkaoui. No lielā ansambļa skatiem īpaši gribētos izcelt Čigānu ainu jeb Tatjanas pirmo sapni. Niansētajā gaismojumā un horeogrāfijā, kā arī Ilzes Vītoliņas kostīmu kolekcijā Tatjanas pirmais sapnis ir kā atsevišķa izrāde izrādē – ar Ilzes Vazdikas noslēpumaini valdonīgo Čigānmammu, Ērikas Eglijas splīnīgo čigānieti Zemfiru un Intara Rešetina šarmanto jaunekli centrā, kā arī ar enerģētiski jaudīgo mūziku. Čigānu motīvs ieskanas arī finālā Oņegina dziedājumā – viņā, protams, ir kaut kas arī no pasaules klejotāja- meklētāja čigāna dabas.

Gluži cilvēciski šajā skatuves stāstā tomēr gribas identificēties ar Olgu un Ļenski. Tīrā bauda klausīties Arta Robežnieka skanīgi siltajā vokālā vai ļauties Ilzes Ķuzules- Skrastiņas dzīvespriecīgi nevainīgajam meitenīgumam. Viņas Olga ir sirsnīga un vitāla jaunava, kurā iemīlēties varētu jebkurš. Tā vien šķiet, ka arī Oņegins pirmajā ballītē drīzāk pamana Olgu (kamēr Tatjanu varbūt ievērojis ne vairāk kā kuru katru mēbeli šajā mājā). Emocionāli uzrunā nevis Tatjanas traģēdija, bet drīzāk Olgas bēdu aina pēc Ļenska nāves un nelaimīgās meitenes nesekmīgie centieni ietīties aizkaros, kas tik jutekliski vēl gluži nesen "stāstīja" par abu cilvēku mīlas attiecībām.

Iespējams, ka Dž. Dž. Džilindžera stāsts ir arī par to, kā radītājs netiek galā ar savu varoni Oņeginu, kurš uzsācis no autora neatkarīgu dzīvi. Ja Busuļa Puškins ir visnotaļ harmonisks, Skrastiņa Oņegins pēc iespējas ātrāk vēlētos uzzināt, "kādā krāsā acis nāvei". Varu iedomāties, ka šādās galējībās intensīvas radīšanas procesā dzīvo jebkurš mākslinieks: kad no vienas puses tevi aptver radīšanas bauda, no otras – neizturamas šaubas vai vēlme aiztiekties aiz iespēju robežām.

Mazāka vieta šoreiz atvēlēta Tatjanai. Ieva Segliņa dzied skaisti un tīri, taču tēlojumā ir tikai divas "maskas": ieinteresēts izbrīns, sekojot Oņegina parādībai un fināla epizodēs – jaunas sievietes godīgs pašapzinīgums. Viņai gan lieliski izdodas noturēt skatītāju zāles uzmanību liktenīgās vēstules ainā, un pēdējā Tatjanas un Oņegina duetā uz brīdi noticu, ka viņa tiešām šo "zvēru" varbūt arī mīlējusi. Bet, kāpēc Oņegins pēkšņi aizrāvies ar precēto un tāpēc tagad nepieejamo Tatjanu, nesaprotu un nenolasu. Turklāt Artūra Skrastiņa sejā joprojām nav pazudis sarkastiskais smīns un viņš arvien vairāk atgādina ar nāvi slimo. Vai tik vientuļam un neizprotamam cilvēkam no malas maz kāds var palīdzēt? Busuļa Puškins mēģina – sūtot tīru Tatjanas mīlestību, taču tas rezultējas ar Ļenska nāvi. Vai Puškins beigās sevi soda par to? Izsaucot Oņeginu uz dueli, zinot, ar ko tas atkal var beigties?...

Ir īpašas sajūtas atrasties tik pārpildītā Dailes teātra lielajā zālē. Varbūt kas līdzīgs piedzīvots populārā "Šveika" laikā ar "Prāta vētru". Toreiz Artūra Skrastiņa titulvaronis bija jauns un asprātīgs dzīves paradoksu spridzinātājs, bet no šodienas tik nesimpātiskā Oņegina drīzāk gribētos turēties pa gabalu. Tāda mūslaiku dzīves drāma – un skatītāji izrādi uzņem ļoti atsaucīgi, gatavi aplaudēt vai pēc katra otrā muzikālā numuru, un arī aktieri ir ļoti atdevīgi šajā darbā. Ja nu vienīgi potenciālajiem apmeklētājiem var ieteikt biļetes izvēlēties kaut kur tālāk no skandām, jo troksnis brīžiem ir mežonīgs – gan jau ka dzirdi arī traumējošs.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi