Atpakaļ uz afišu

Džeimss Metjū Berijs

Pīters Pens

Izrāde bērniem 2 daļās

 

Pirmizrāde: 2014. gada 31. augusts

Dramatizējuma un tulkojuma autore - Evita Mamaja

 

Draiskulīgais zēns Pīters Pens, kurš negrib izaugt liels, toties māk lidot, ne no kā nebaidās. Naktīs viņš apciemo Dārlingu ģimenes bērnus, lai klausītos Vendijas māmiņas vakara pasakas. Arī Vendija zina daudzas pasakas, tāpēc Pīters grib, lai viņa dodas tam līdzi uz Nekurnekadzemi un kļūst par māmiņu visiem pazaudētajiem puikām.

Un tad tik sākas piedzīvojumi! Nekurnekadzeme ir brīnumu un pasakainu radījumu pilna - te ir laumiņas gaisā un nāriņas lagūnā, indiāņi un mežonīgie zvēri. Brīnumiem Nekurnekadzemē nav ne gala, ne malas. Bet te draud arī briesmas un ir jāizcīna īstas kaujas ar briesmīgajiem pirātiem un viņu šausminošo vadoni kapteini Āķi.

Visi bērni izaug lieli un vairs nemāk lidot, izņemot Pīteru Penu. Un tā būs vienmēr.

 

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/piiters-pens-uz-dailes-teatra-skatuves.a43521/?utm_source=Latvijas+Radio+Kult%C5%ABra&utm_medium=Latvijas+Radio

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/dailes-teatris-atklas-sezonu-ar-piitera-pena-pirmizradi.a96174/

http://www.la.lv/uz-nekurnekadzemi-kopa-ar-piteru-penu%E2%80%A9/

 

SARUNA PIRMS PIRMIZRĀDES

Ar izrādes "Pīters Pens" režisori Lauru Grozu-Ķiberi sarunājas LKA profesors, teātra vēstures pētnieks Jānis Siliņš

LASIET SARUNU!

 

Režisore - Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs - Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe - Liene Grava

Komponists - Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis

Video mākslinieks - Roberts Rubīns

Lomās

Dainis Grūbe (Pīters Pens)
Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Vendija)
Kristīne Nevarauska (Skārdulīte)
Indra Briķe (Dārlinga kundze / Lielā Milzu Mazpantera)
Artis Robežnieks (Dārlinga kungs / Indiānis)
Kaspars Zāle (Džons, Vendijas brālis)
Pauls Iklāvs (Maikls, Vendijas brālis)
Gints Grāvelis (Kapteinis Džespers Āķis)
Juris Bartkevičs (Bocmanis Smīks)
Pēteris Liepiņš (Džentlmenis Stārkijs)
Ērika Eglija (Debestiņa)
Artūrs Dīcis (Tutū, neveiksminieks)
Edijs Zalaks (Drusciņš, iedomīgais)
Niklāvs Kurpnieks (Nena/ Sprodziņš)
Anete Krasovska (Kundziņš, aušīgais)
Ieva Florence (Liza, kalpone/ Tīģerlilija/ Džeina)
Alise Bokaldere (Nekurnekadputniņš)
Kitija Geidāne, Emīlija Berga, Linda Karlsone, Elizabete Linde (Nāriņas / Krokiji)
Annika Auziņa (Indiāniete)

Viedokļi

16
sep
2014
X

Ar kuģi, bez pirātiem

Zane Radzobe //kroders.lv

Diez vai Latvijā atradīsies daudz vecāku un bērnu, kuri nezinātu, kas ir Pīters Pens. Džeimsa Metjū Berija 20.gs. sākumā radītais tēls bērnu literatūras klasikā pa atvērto Dārlingu bērnistabas logu ielidoja uz palikšanu, droši vien arī pateicoties faktam, ka ir nedidaktisks varonis. Jautrs un harizmātisks piedzīvojumu meklētājs. Egocentrisks, kaprīzs, reizēm pat uz ļaunuma robežas balansējoši neiejūtīgs puišelis. Tāds, kādu jūs savu bērnu redzēt negribat, bet paši tomēr mazliet ilgojaties būt, jo Pīters šķiet iemiesojam absolūtu brīvību, kas vilina un reizē atgrūž. Bet galvenais, protams, ka Pīters Pens pārsteidz – kā pasaule, kurā briesmas uzglūn no katra stūra (pat pozitīvie varoņi nav mīlīgi un pūkaini!), toties notikt var jebkas. Lielā mērā tāda ir arī režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrāde, lai gan – no bērnu iestudējumus apdraudošām briesmām dailēniešiem izvairīties izdevies ne viscaur.

Vispirms par labo. Pīters Pens Dailes teātrī Latvijas bērnu izrāžu kontekstā izceļas ar paradoksālu efektu – tā centusies šo brīnuma sajūtu iedzīvināt. Nevis spēlēt nosacīti – sak’, bērni taču spēlējas, tad nu mēs arī izliksimies, ka, piemēram, lidojam –, bet piedāvāt skatītājam ieraudzīt, kā Pīters un Vendija lēni planē pār Dailes teātra lielo skatuvi (uz dūmos un gaismās ieslēpta pacēlāja, protams, bet paiet mirklis, to aptverot). Appētīt pirātu kuģi visos sīkumos. Uzjautrināties par to, kā, milzīgos cirka dzīvniekos iekabinājušies un pie šnorbēniņiem skatuves mašinērijas uzrauti, pazudušie puikas no augšas noraugās uz pirātiem, kas, nenieka nenojauzdami, kaļ nelietīgus plānus.

Var, protams, gadīties, ka rakstu no citas pieredzes (runā taču, ka bērni šodien vairs nespēlējas sētās, štābos un pasaku franšīžu neapstiprinātās formās, un var būt, ka tad teātra uzdevums ir arī atklāt saviem mazajiem skatītājiem spēles pasauli, ko viņi nepazīst), tomēr no savas bērnības atceros, ka mani maz uzrunāja nosacītas izrādes: likās, ka pašas fantāzijai un mūsu sētas dzīvei teātris līdzi netur. (Skatīties, kā citi spēlējas, vai spēlēties pašam taču ir atšķirīgas lietas.) Tāpēc faktu, ka Dailes Pīterā dažāda vecuma bērniem pārkrautā Lielā zāle dzīvo līdzi uz skatuves notiekošajam ar neviltotu interesi, es izvēlos tulkot kā zīmi, ka izrādes veidotāji šo to zina par savas mērķauditorijas psiholoģiju. Pīters pārsteidz tā, kā tikai lielbudžeta teātra uzvedums spēj pārsteigt – ar spilgtu vizualitāti, efektiem, tehniskiem risinājumiem, citiem vārdiem runājot: lietām, ko agrāk bērni spēja tikai iztēloties, bet šodien skatās kino. Un kas tomēr ļoti atšķiras no filmas, jo notiek nevis zaļa ekrāna priekšā vai animatora datorā, bet ar dzīviem cilvēkiem tepat dažu metru attālumā.

Ilzes Vītoliņas kostīmi un Aigara Ozoliņa scenogrāfija, kam palīdz video mākslinieka Roberta Rubīna projekcijas un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa darbs, ir viens no Grozas-Ķiberes jaunās izrādes lielajiem trumpjiem – asprātīgi, koši, ar labu daļu atļaušanās un izdomas, bet respektējot arī bērniem raksturīgo prasību, lai „viss būtu pareizi”. Ja reiz zināms, kā izskatās pirātu kuģis, uz skatuves tiek izrullēta galera uz riteņiem – stilizēti shematiska, bet ar lielgabala atverēm, mastiem un visu pārējo, kas ikdienišķu kuģi padara „pareizi” pirātisku. Niklāva Kurpnieka iemiesotā Nena ir īsts suns no piešūtā purniņa līdz pat plušķainajai, adītajai astei, bet Kristīnes Nevarauskas Skārdulīte, mirguļojoša un zvaniņa balsī runājoša laumiņa, ietērpta no neona gaismu caurulītēm šūdinātā tērpā un ekipēta ar šķindošu kājas sprādzi, tā ka laistās un džinkst uz nebēdu. Tas atbruņo. Galu galā – fantāzija, ja ar to nodarbojas kārtīgi, ir ļoti nopietna padarīšana.

Otra foršā lieta, kas dīvainā kārtā arī maz sastopama latviešu bērnu teātrī, ir izdomas bagāta izrādes interakcija ar skatītājiem. Groza-Ķibere radījusi pasauli, kurā aktieri skraida pa skatītāju zāles tumsu, ar kabatas baterijām izgaismojot sev ceļu, starpbrīdī māca pirmajās rindās sēdošajiem žonglēt, ļauj zālei apmētāt pirātus ar iepriekš izdalītām pingponga bumbiņām un, protams, aicina aplaudēt, lai no mazuļu smiekliem dzimusī Zvārgulīte nemirtu, Pītera „zāles” a la Āķa indi iedzērusi. Zāle plaudē, un, kā šķiet, ne tikai tāpēc, ka mamma blakus rosina – bet ar patiesu aizrautību. Vai gan bērnu iestudējumam vispār var izteikt lielāku komplimentu?

Minētā aina ir vakara nagla. Diemžēl ne viss Grozas-Ķiberes Pīterā ris tik raiti, un līdz izrādes beigām pieaugušajam (garderobē runā, ka arī labai daļai bērnu) nosēdēt tomēr ir visai grūti. Kāpēc? Nākas runāt par diviem būtiskiem iestudējuma trūkumiem (ko gan līdzsvaro viens liels pluss, bet par to – mazliet vēlāk). Vispirms – izrādē liela daļa aktieru ākstās. Tas, piemēram, jāsaka par Arti Robežnieku, kurš Dārlinga kunga lomā iemieso Latvijas teātra bērnu izrāžu klišeju par pieaugušajiem kā nesaprotamām, idiotiski smieklīgām būtnēm. Īsti vietas izrādē nav pazudušajiem puikām – Artūram Dīcim, Edijam Zalakam, Niklāvam Kurpniekam un Anetei Krasovskai – komplektā ar Kaspara Zāles un Paula Iklāva spēlētajiem Dārlingu zēniem. Bet ar pirātiem, kuru lomās Gints Grāvelis (Āķis), Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš un Ērika Eglija, vispār notiek velns viņu zina kas: dominē tādi izteiksmes līdzekļi kā balss kratīšana, vicināšanās ar āķi (Grāvelim, bet, šķiet, tikai tāpēc, ka nevienam citam āķa nav), ieliekšanās ceļos un šūpošanās uz vienu un otru pusi, kā arī uz medicīniskas diagnozes robežas balansējoša neapķērība. Tas viss ir kaitinoši, lai gan varbūt ne gluži nesaprotami, jo... Dailes Pīterā Penā trūkst raksturu un notikumu.

Tas, protams, ir akmens iestudējuma dramatizējuma autores Evitas Mamajas dārziņā: no piedzīvojumiem pārbagāta romāna radīt darbu, kurā (gandrīz trīs stundu skatuves laikā) notiek apmēram divarpus notikumi, vajag prast. Bet jāsaka arī, ka režisore ar šo situāciju nav tikusi galā. Izrāde gan ņirb krāsainu fona personāžu nepārtrauktas fiziskas kustības (sākot ar indiāņiem, beidzot ar nāriņām un skaitā pavairotiem krokodiliem), bet garīgās kustības, tas ir, attiecību, tikpat kā nav. Vismaz ne tai asī, kas jebkurā piedzīvojumā ir izšķiroši svarīga, jo – kas gan tas par varoni, kuram nav nopietna ļaundara, ar ko cīnīties?

Beigt gribas ar ko labu, jo Pīters Pens kopumā tomēr ierindojama starp labākajiem šobrīd skatāmajiem žanra paraugiem. Un labais ir tiešām labs. Indrai Briķei Dārlinga kundze padevusies, gandrīz kā Berijs rakstījis – mīļākā māmiņa pasaulē. Nevarauskas Skārdulīte ir ļoti jauki nešpetna (lai arī to, kāpēc, viņasprāt, Pīters ir ēzelis, primāri uztvers pieaugušo auditorija). Bet Daiņa Grūbes (Pīters Pens) un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas (Vendija) saspēles smalkumam pat grūti atrast aprakstošu apzīmējumu – precīzi, niansēt, aizraujoši, un galvenais – iemiesojot labu devu tīri bērnišķīga prieka. Nav brīnums, ka par spīti visam bērni zālē viņiem atsaucas.

11
sep
2014
X

Izrādes apskats: Pīters Pens - pa jokam ir tas pats, kas pa īstam

Dita Jonīte //Delfi.lv

Dailes teātris režisores Lauras Grozas-Ķiberes vadībā radījis bērniem svētkus, tik košu un jaudīgu izrādi tie sen nav redzējuši un pat trīs stundas šoreiz šķiet krietni par maz. Var jau arī saprast – tik foršā meitenē kā Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Vendija var lūkoties stundām ilgi. Kaut visu dzīvi.

Ilzes Ķuzles-Skrastiņa Vendija ir izrādes sirdspuksti un sirdsapziņa. Viņas atveidotā meitene ir mīļa, atvērta, labticīga un drusku traka. Iespējams arī tādēļ, ka iestudējuma režisore ir sieviete, izrāde ir kā piedzīvojums, ko skatāmies ar Vendijas acīm un sirdi. Ļaujoties un fantazējot tālāk par Džeimsa Metjū Berija sarakstīto, ko lugā veiksmīgi pārrakstījusi Evita Mamaja, gribētos domāt, ka šī iestudējuma Vendija ir tik jauka tāpēc, ka prot ļauties fantāzijām un priecīgi izbauda jebkurus savas dzīves notikumus – gan ikdienas rutīnu mājās, gan kopīgajā ceļojumā ar Pīteru Penu uz Nekurnekadzemi.

Ja pieaugušie uz teātri pārsvarā dodas, lai tur ieraudzītu un domātu par sevi (arī komerciālākajā izklaidē), tad bērniem teātris gandrīz vienmēr būs brīnums – visbiežāk saistīts ar fantastisko, kaut ko neredzētu un nepiedzīvotu. „Pīters Pens” tad nu arī ir vizuāli koši pārdomāts un ar atraktīvām vizuālajām detaļām pārbagāts. Pat tik ļoti, ka brīžiem aizēno aktierus. Jeb vienkārši daļa aktieru ansambļa nav bijusi īsti aizrauta ar teātra ideju par krāšņo izrādi bērniem? Vai arī režisorei nav izdevies, piemēram, pirātu kompāniju atveidojošos aktierus pārliecināt par viņu svarīgo vietu izrādē?

Ilustratīvas bildītes atgādina arī indiāņu trijotne, kamēr tie paši aktieri, atveidojot Vendijas mammu un papu šķietami tikpat statiskos uzdevumos, Dārlingu mājas dzīves ainiņām piešķir negaidīti kolorītu atmosfēru. Te izdevies ļoti precīzi nobalansēt uz īstenības un fantāzijas robežas, kas, šķietami varētu būt jebkura bērna ikdiena.

Indras Briķes smukā Dārlinga kundze ir saviesīgai iziešanai vienmēr gatava, bet Arta Robežnieka tētiņš staigā ar darba rūpju nomāktu seju (pat līdz pelnu pelēkai, kas drīzāk atgādina par kapeņu stāstiņiem), bet ir gatavs uz visādiem pigoriem. Izrādes ievadaina, kurā Vendija publiku iepazīstina ar savu ģimeni, šķiet viena no lieliskākajām, visrūpīgāk sastrādātajām epizodēm – ar īstajām pauzēm un uzsvariem tekstā, ar asprātīgiem komentāriem mizanscēnas zīmējumā un scenogrāfijas detaļu apspēlē, visiem iesaistītajiem rūpīgi ievērojot horeogrāfes Lienes Gravas uzticēto kustību zīmējumu. Un, manuprāt, īpaši garšīga rozīnītē Dārlingu kompānijā ir arī Niklāva Kurpnieka kucīte Nena.

Atraktīvi vitālajam un visādā ziņā teatrāli vieglajam izrādes saturiskajam ievadam kontrastē visas izrādes smagnējais krāsu efekts scenogrāfa Aigara Ozoliņa dekorācijās (intensīvi zaļš, zils, sarkans utt.). Uz milzīgu izmēru objektu fona aktieri brīžiem pazūd (iespējams arī tāpēc, ka pirmajās izrādēs vēl nebija izslīpēta skaņas un gaismas partitūras sazobe ar aktieru darbību uz skatuves). Tomēr kā veiksmīgi efekti jāizceļ fantastiski vieglās, bet milzīgās medūzas un nāriņas lielo caurspīdīgo bumbu iekšpusē Lagūnas ainās.

Iepretī Ilzes Ķuzules-Skrastiņas cilvēkbērnam Vendijai, koši un pietiekami nereāli jeb izdomāti ir Daiņa Grūbes Pīters Pens un Kristīnes Nevarauskas Skārdulīte. Pens mākslinieces Ilze Vītoliņas darinātajā ietērpā, parūkā un grimā atgādina tādu kā zaļu hipiju – klaunu. Grūbes spēlētais Pens ir vienkāršs puisis, bez īpašām ambīcijām, bet ar konkrētu mērķi – nekad nekļūt par pieaugušo. Tomēr, vērojot aktieri, netiku vaļā no Pena salīdzinājuma ar Benu – ar Grūbes vitāli enerģisko un pozitīvo varoni aizvadītās sezonas lielprojektā „Izraidītie”, kur aktieris spēlēja galveno lomu un no viņa skatītāju zālē plūda šķietami dubulta enerģija. Pīters Pens salīdzinot ir kā Bena ēna.

Patiešām skārdulīgi grabulīga, tomēr vizuāli nedaudz smagnēja ir arī Kristīnes Nevarauskas laumiņa. Apbrīnojami, kā aktrise tomēr savu varoni, apveltot ar bārbijas koķetumu un šarmanti lencot Penu, padara par pozitīvo tēlu. Tik ļoti, ka aina, kurā Pīters Pens aicina skatītājus zālē palīdzēt laumiņu atdzīvināt, kļūst par izrādes emocionālo kontrapunktu. Turklāt, atšķirībā no Daiņa Grūbes, Kristīnei Nevarauskai aktieriski ir grūtāks „uzdevums” – būt tikai epizodiskai rezonierei, taču, piemēram, viņas refrēnu „stulbais ēzelis!” uz ilgu laiku atcerēsies gan bērni, gan vecāki. Jāpiebilst – radošā komanda tieši vecākiem sarūpējusi ne vienu vien jociņu par attiecību un audzināšanas tēmu.

Ja iedomājamies īstu un krāšņu haosu bērnistabā, tad Dailes teātris to skatītājam šoreiz arī piedāvā. Nav nekā uzfrizēta, nekādas didaktikas, toties ir ampelēšanās un mēģinājums uzburt fantastiskas ainas.

Fantāzija ir iestudējuma vadmotīvs – fināla epizode ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu jau māmiņas lomā mums skaidri vēsta: tikai tādi vecāki, kas ļaujas bērnu fantāzijas pasaulei un notic tai, ir paši labākie pasaulē, un viņu bērni – paši laimīgākie. No paaudzes paaudzē.

11
sep
2014
X

Izrādes Pīters Pens recenzija. Viss ir kustībā

Atis Rozentāls //KDi

Dailes teātra izrāde Pīters Pens iedvesmo ar vērienu un spilgtu vizuālo tēlu, taču vēstījums par vecāku lomu bērnu dzīvē skatītāju sasniedz otrajā cēlienā

Ieraugot informāciju Dailes teātra foajē, cikos beigsies izrāde Pīters Pens, paspēju nodomāt – viņi tai Dailē ir ķerti. Izrāde bērniem, turklāt ar vienu starpbrīdi – gandrīz trīs stundas! Bažas pieauga, kad redzēju, cik daudz zālē bija pavisam mazu bērnu. Tomēr garlaicības indikators – sauciens: "Kad mēs iesim mājās?", kas bieži vien mūsu teātros dzirdams jau pirmā cēliena vidū, – vismaz manā tuvumā atskanēja, kad līdz izrādes beigām bija atlikušas tikai apmēram desmit minūtes.

Šajā pasaulē parasts nav nekas

Režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Aigars Ozoliņš un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa ir radījuši pasauli, kurā viss ir kustībā, viss mainās, skrien, lec, lido, plūst. Tā nav pašmērķība, bet drīzāk dzelžaina apņēmība pierādīt, ka teātris var piesaistīt arī datorspēļu lietotāju paaudzi. Otrā cēliena sākumā, ieraugot dekorāciju ar milzīgajām medūzām un nārām caurspīdīgos burbuļos, skatītāji aplaudē. Brīžiem šī centība šķiet mazliet uz pārcentības robežas, taču šādā veidā izdodas noturēt uzmanību – par spīti tam, ka dramaturģijā, īpaši pirmajā cēlienā, notikumu nemaz nav tik daudz un varoņi galvenokārt "atrādās", lielāko daļu saturiskās slodzes atstājot otrajam cēlienam.

Šajā pasaulē parasts nav nekas – arī Vendijas ģimene ir neparasta, īpaši tētis ar miroņbāli nogrimēto seju, kurš izskatās izkāpis no kādas vācu ekspresionisma filmas (tviterī lasīju salīdzinājumu ar Timu Bērtonu – jā, der arī tas). Aktieriem – bērniem – ir uzkrītoši parūcīgas parūkas, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai Vendijas lomā – maisīgs naktskrekls. Visi ir nepārtrauktā kustībā, īpaši puikas, kas lec un kūleņo, – gan Vendijas brāļi, gan pazaudētie puikas Nekurnekadzemē.

Paradoksālā kārtā nedaudz rāmāki ir pirāti, jo divi no viņiem ir diezgan cienījama vecuma kungi – Pēteris Liepiņš un Juris Bartkevičs (kuri īpaši aizkustina, runājot par Vendijas nolaupīšanu, jo tad viņiem būs māmiņa). Un arī baisais Kapteinis Āķis Ginta Grāveļa atveidojumā taču ir bailīgs. Izrādes ansamblī ir vairāki jaunieši, kuriem (pagaidām) nav aktiera diploma, taču šeit no viņiem prasa galvenokārt fizisko formu, un tās ir atliku likām. Kopējā jūklī pazūd arī abi šosezon štatā paņemtie aktieri – Kaspars Zāle un Edijs Zalaks, kuriem skatītāju atmiņā laikam nāksies iespiesties ar nākamajām lomām. Taču šeit patiešām "iekušana" ansamblī ir pareizākais, kas var notikt, jo solo spēlēt gandrīz nevienam nav laika – ritms ir nospriegots.

Saturs nenogrimst

Man šķiet ļoti pareizi un gudri, ka režisore nav veidojusi izrādi pēc ierastās un latviešu teātrī intensīvi ekspluatētās shēmas "parunā – padzied". Te nav koncertnumuru, un labi, ka nav, taču skan Kārļa Auzāna mūzika. Attiecībā pret aktieriem tīri fiziski šāds vienlaidu režīms, kurā nav īpaši izteiktu atelpas brīžu, ir mazliet nežēlīgāks, taču ir izdevies panākt kādu lietu, kas bieži vien ir īstā izrādes panākumu atslēga, – aktieri spēlē ar acīmredzamu labpatiku un aizrautību. Lielā zāle diktē savus noteikumus, bet tieši pārbagātās vizualitātes apstākļos saturs nepazūd un nenogrimst, savukārt teksts likās visnotaļ saprotams un uztverams. Mūsdienu teātrī tā nav vis pašsaprotama lieta, bet vērtība, kas jāuzslavē. Mazāk izdevies ir vienīgais interaktīvais moments – zālē sēdošo bērnu uzbrukums pirātiem ar bumbiņām, kuras izsniedz kopā ar izrādes programmiņu. Lielai daļai skatuve tomēr ir par tālu, tāpēc tās virzienā, vismaz pirmizrādē, simtiem bumbiņu nelidoja vis.

Žurnālam OK Ilze Ķuzule-Skrastiņa stāstīja, ka Vendija zina, ka kļūs pieaugusi, bet negrib. Izrādē izskatās, ka patiesībā viņa to grib gan, jo viņai patiktu būt māmiņai ne tikai pa jokam, bet arī pa īstam. Uz Nekurnekadzemi viņa dodas, par to vēl nedomājot, – Pīters Pens, lai arī jancīgs, tomēr ir viņas supervaronis, kam sekot līdz pasaules malai, – vienīgi atšķirībā no varoņsāgām vēl līdzi tiek ņemti divi brāļi. Lielā mērā tieši pateicoties Vendijas un Pītera attiecību atainojumam, izrādes jēgas līnija no tēmas par bērniem, kuri negrib kļūt pieauguši, nosliecas uz citu pusi – par bērniem, kuri apzinās, ka pieaugs gan – un kļūs par vecākiem. Par bērniem, kuri nav vienkārši bērni, bet ir puikas un meitenes, starp kuriem veidojas jūtas.

Mazs, taču trāpīgs un asprātīgs režisores sveiciens vecākiem ir ainiņa, kurā "tētis Pīters" un "mamma Vendija" pēkšņi sāk runāt krieviski, lai bērni nesaprot. Tam nav nekāda sakara ar Džeimsu Metjū Beriju, bet ir vistiešākais sakars ar postpadomju paaudzes audzināšanas paradumiem, kas pārņemti no iepriekšējām paaudzēm, un zālē atskan saprotoši smiekli.

Ļaunums tiek amortizēts

Dainis Grūbe, kura aktiera karjera pagājušajā sezonā uzlidoja augstumos, lielā mērā pateicoties tieši Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajai M. Butterfly, ir ļoti piemērots Pītera Pena lomai. Viņā gruzd mazā, pamestā bērna aizvainojums, tāpēc viņš atsakās pievienoties Dārlingu ģimenei – un atsakās pieaugt. Pīters un Skārdulīte brīžiem spēj būt arī ļauni, faktiski pat ļaunāki par pirātiem, taču izrādē šis ļaunums tiek amortizēts un viss riskantais jau no sākta gala pārvērsts spēlē – gan bultas iešaušana Vendijai, gan pirātu mēģinājums nogalināt bērnus, gan fakts, ka pašus pirātus taču apēd krokodili.

Pīters Pens droši vien būs izrāde, uz kuru vedīs arī organizētas klašu grupas, tomēr šis ir tas gadījums, kad gribas ieteikt izrādes apmeklējumu ģimenes lokā. Pirmizrādē nejauši dzirdētās sarunas liecināja, ka ir ģimenes, kas nāk ļoti labi sagatavotas un jau zina, kādi notikumi risinās šajā pasakā. Taču priekšzināšanas šoreiz nav obligātas, stāsts ir labi uztverams arī bez tām. Lielākais gandarījums ir tas, ka jauniestudējumam izdodas izraisīt pozitīvas emocijas, bez liekulības un salkanības pastāstot, kāpēc ir labi dzīvot ģimenē. Prognozēju izrādei ilgu mūžu.

****

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi