Es piedzimu dzirdīga

    Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai «Jau bērnībā es sapņoju kļūt par aktrisi,» smaidot saka Jolanta Znotiņa, vājdzirdīga akt...

    Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

    «Jau bērnībā es sapņoju kļūt par aktrisi,» smaidot saka Jolanta Znotiņa, vājdzirdīga aktrise, kas profesionālo izglītību ieguvusi Čehijā. Rīt Dailes teātrī notiks lugas Sabojātie pirmizrāde, kurā viņa atveido vienīgo sieviešu lomu.

    Skarbs stāsts

    Radošo meklējumu ciklā Brīva skatuve tapušo izrādi Dailes teātra kamerzālē iestudējis jaunais režisors Viesturs Roziņš; tās pamatā ir dramaturģes Sāras Keinas luga Sabojātie, iestudējumā piedalās arī Dailes teātra aktieri Dainis Grūbe un Gints Andžāns. «Kas ir nežēlīgāks – pasaule tur ārā vai tas, ko cilvēki nodara cits citam? Žurnālists, karavīrs un jauna meitene risina savas attiecības mirklī starp saprātu un neprātu, realitāti un izdomājumu – tādu ievirzi sarunai ar skatītāju sniedz izrādes veidotāji, sarunas impulsu rodot skandalozās britu dramaturģes Sāras Keinas (1971–1999) darbā, kurā, kā uzskata šī darba radošā komanda, dramaturģe «aiz vardarbības un provokācijām veic smalku mūsdienu pasaules un sabiedrības analīzi».

    Kad Jolanta Znotiņa pirmo reizi izlasījusi šo lugu, tā viņai ļoti nepatikusi, viņa pat bijusi vīlusies tajā, jo «tā bija rupja, perversa un vardarbīga. Es biju šokā.» Mēģinājumu periodā daudz kas mainījies, turklāt dramaturģiskais materiāls nedaudz pārveidots, arī «režisors izteiksmes līdzekļos izvairījies no naturālisma». Jolantai šī nav pirmā pieredze teātrī, viņa ir piedalījusies izrādēs gan Latvijā, gan Čehijā, tomēr pirmo reizi nokļuvusi latviešu profesionālajā teātrī. «Lai gan esmu diplomēta aktrise, protams, kolēģiem ir lielāka pieredze par mani, un mēģinājumu procesā man nereti bija izjūta, ka es neko nezinu. Vispār neko nesaprotu!» atzīst aktrise.

    Uzdrīkstēšanās

    Jolanta Znotiņa ir dzimusi Ventspilī, bērnību pavadījusi kopā ar vecākiem un pusbrāli lauku mājās Kurzemes pusē. Laukos dzīvojošam vājdzirdīgam bērnam vienīgā iespēja iegūt pamatskolas izglītību bijusi Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskola, turklāt tur pamatskolas kurss ilgst 12 gadus. «Kad visi beidz vidusskolu, mēs tikai esam tikuši galā ar izglītības pamatiem. Tā valsts izlēmusi, jo acīmredzot domā, ka nedzirdīgie bērni ir lēnāki, ka neesam tik spējīgi. Pamatskolu beigt 19 gadu vecumā – tas ir vājprāts,» uzskata Jolanta Znotiņa. Pēc pamatskolas beigšanas viņa pārcēlās uz dzīvi Rīgā, lai iegūtu vidusskolas izglītību, bet sapratusi, ka jāmēģina mazliet «iedzīt» mācības, un paralēli vakarskolai sākusi arī apgūt drēbnieka, vēlāk arī dizainera arodu.

    «Kad mācījos Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolā, kurā mācības ir īpaši pielāgotas nedzirdīgajiem, literatūras un latviešu valodas skolotāja Marika Antonova (pati dzirdīga, bet interesējās par nedzirdīgo zīmju valodu, arī apguva to) iestudēja nelielas izrādītes. Uzzinājusi par manu interesi par aktiermākslu, mudināja doties studēt uz Čehiju, bet es baidījos, jo taču nepratu čehu valodu! Sapņi jau man ir, bet kā es tur sazināšos? Mācījos Rīgas Purvciema amatu skolā, apguvu dizaineres profesiju, un kad tuvojās skolas beigšana, man pašai prātā pēkšņi ienāca doma – jābrauc studēt uz Čehiju! Un kāpēc gan es tur nevarētu aizbraukt? Spēja apgaismība! Acīmredzot kaut kas manī bija mainījies – kādreiz biju nepārliecināta un bailīga, bet vienā brīdī biju gatava doties prom no Latvijas,» stāsta Jolanta Znotiņa. Viņa gan apzinājās, ka šim lēmumam nepieciešamais finansiālais pamatojums būs jāatrisina pašai, jo mammai vienīgie uzturlīdzekļi ir invaliditātes pensija, bet citu atbalstītāju nav bijis. Studijas Čehijā bija bez maksas, par pārējo, arī dzīvošanu, bija jādomā pašai, un viņa nolēmusi – ir jāraksta projekts. «Uzrakstīju, iesniedzu Kultūrkapitāla fondā, un tas mani atbalstīja trīs gadus. Tā ka paldies par to!» pateicību pauž jaunā aktrise.

    Studijas Čehijā, Brno augstskolā, viņa atceras gan kā lielu pārbaudījumu pašas uzņēmībai, gan kā lielo iespēju dzīvē. Uz Čehiju aizbraukusi, neprotot čehu valodu, turklāt arī nedzirdīgo zīmju valoda ir atšķirīga no latviešu, bet viņa visai ātri apguvusi abas. «Čehijā studēju speciālā nodaļā nedzirdīgajiem, un šī ir vienīgā augstskola Eiropā, kas sniedz tādas iespējas – nedzirdīgajiem apgūt teātra mākslu. Turklāt tajā augstskolā ir iespēja studēt arī dzirdīgajiem, jo lekcijām ir surdotulkojums, tas atvieglo darbu arī dzirdīgiem pasniedzējiem, savukārt studentiem sniedz plašākas iespējas klausīties labu mācībspēku uzstāšanos,» stāsta Jolanta Znotiņa. Trīs gadi paskrējuši gana ātri, to laikā mazliet apceļota Čehija, ar izrādēm piedalījusies arī Eiropas nedzirdīgo teātru festivālā Austrijā. Starp citu, tieši Čehijā viņa iepazinusies ar šīs izrādes režisoru Viesturu Roziņu, kurš tur bija ieradies kā apmaiņas students.

    «Protams, es domāju, ko ar šo izglītību darīšu Latvijā. Eiropā nedzirdīgajiem ir daudz labvēlīga un pieejama mākslas un kultūras vide, bet Latvijā ir citādi,» uzskata Jolanta Znotiņa. Šobrīd Jolanta strādā skolā, kuru pati savulaik absolvējusi, – Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolā. Kopā nu jau ar savu draudzeni un domubiedri Mariku Antonovu viņa iestudē izrādītes bērniem un uzstājas bērnudārzos. «Mēs ļoti daudz piesārņojam ikdienu ar vārdiem, pārāk daudz runājam, jo ļoti daudz ko var pateikt ar zīmēm, priekšmetiem, darbību, mīmiku, kustībām, patiesībā cilvēki itin labi var saprasties, izmantojot pavisam maz vārdus.» Savukārt izglītības iespējas nedzirdīgiem cilvēkiem Latvijā Jolanta apzīmē ar vienu vārdu – nožēlojamas. «Ja nedzirdīgie grib studēt augstskolā, viņiem ir nepieciešami tulki, bet ir noteikts limits – cik stundās tulkus drīkst izmantot. Tas jau ir gana daudz, jo kādreiz vispār šādu iespēju mums nebija. Starp nedzirdīgajiem es arī neredzu vēlmi izsisties, piemēram, studēt, sasniegt savu mērķi. Domāju, daudzi baidās, vienkārši pietrūkst drosmes. Jā, un nenoliedzami pietrūkst arī mērķu.»

    Nu kāpēc ar mani tā?

    «12 gadus dzīvoju internātskolā Valmierā, pēc tam Rīgā un Čehijā. Man tiešām ir izjūta, ka esmu uzaugusi internātskolā un kopmītnēs. Mājās esmu bijusi tikai brīvdienās,» domīgi nosaka Jolanta Znotiņa. Toties tagad arī viņas mamma pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, nu abas esot tuvas kaimiņienes. «Dzīvojam atsevišķi, jo mammai dzīvoklī ir tikai viena istabiņa, bet man ir svarīga sava telpa,» atzīst jaunā sieviete. Ar šūšanu viņa vairs nenodarbojas, jo nevarot tik strauji pārslēgties no vienas nodarbes uz citu. «Lai šūtu, ir jābūt iekšējam noskaņojumam, jo šūšana nemīl neskaidru un citām domām pilnu prātu. Es nespēju tik strauji pārslēgties, lai gan šujamā ir daudz,» atzīst Jolanta. Vasarā viņa dosies apciemot savu draudzeni Polijā, ar kuru iepazinusies Rīgā, stāvot tramvaja pieturā. Lai gan poļu meitene Jolantu uzrunājusi angļu valodā, kuru viņa ne tik labi prot, abas sapratušās, izmantojot gan žestus, gan mīmiku, apmainījušās e-pasta adresēm, un nu draudzība turpinās.

    Jau kopš bērnības nēsā dzirdes aparātiņu, un sevi viņa neuzskata par īpašu vai atšķirīgu. «Dzīvoju savu dzīvi tieši tāpat kā visi citi. Tā kā es varu sarunāties, man ir vieglāk – varu pajautāt, varu atbildēt, man nav nepieciešamības visu rakstīt uz papīra vai žestikulēt, bet visiem jau tā ir. Esmu gandrīz kā normāls cilvēks. Turklāt es piedzimu dzirdīga. Kad biju pavisam maziņa, saslimu ar kādu bērnu slimību, un daktere man esot iedevusi pārāk stipras antibiotikas. Manu vājdzirdību atklāja tikai pēc ilgāka laika, opaps pirmais pamanīja, jo viņam bija aizdomas, ka es īsti labi nedzirdu. Agrāk jau bija asaru pilnas acis, kad iedomājos par to, kas ar mani noticis bērnībā, bet nu jau esmu pāri tam... Tomēr ir lietas, ko es gribētu dzīvē darīt, bet dzirdes problēmu dēļ nevaru. Piemēram, es ļoti gribētu dziedāt. Tagad pat eju pie privātskolotāja – vēl nedziedu, jau gadu mācos, pagaidām vēl tikai mācos saklausīt klavieres, bet ļoti ceru, ka dziedāšu. Es tomēr ceru uz brīnumu. »

    PAŠI VAINĪGI. Jolanta Znotiņa: «Zinu, ka parastiem cilvēkiem mēdz būt augstprātīga un vīzdegunīga attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Patiesībā tā ir viņu problēma, viņu aizspriedumi. Man pat ir vaicājuši – ja būtu iespēja izvēlēties, kas ir labāk – neredzēt vai nedzirdēt. Ļoti nežēlīgs jautājums, bet, ja tomēr jāizvēlas, labāk nedzirdēt nekā neredzēt apkārtējo skaistumu. Tas būtu pavisam traki. Ir dzirdīgie, kas žēlojas, ka neko nevar, bet man tas šķiet grēks. Tomēr zinu – kad cilvēki paši uz savas ādas izbauda kaut kādu fizisku apgrūtinājumu, mainās arī viņu attieksme pret mums»

    Jolanta ZNOTIŅA

    Aktrise un dizainere

    Dzimusi 1980. gada 21. janvārī Ventspilī

    Absolvējusi Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātskolu (1999), Rīgas Raiņa 8. (maiņu) vakara vidusskolu (2002), Rīgas Purvciema Amatu skolu (tekstilizstrādājumu izgatavotāja, zeļļa diploms, 2005, un tērpu stila speciāliste, 2007), Janāčeka Teātra mākslas un mūzikas augstskolu Čehijā, Brno (nedzirdīgo drāmas audzināšanas nodaļa, bakalaura grāds, 2011)

    Kopš 2001. gada strādā Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolā par interešu izglītības un drāmas pedagoği

    Atveido Keitas lomu Dailes teātra izrādē Sabojātie

    Pieteikties jaunumiem