24
sep
2014

Kas notiek patiesībā? Saruna ar režisoru Genādiju Ostrovski

Līga Rušeniece //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

«Izrāde, protams, ir par vientulību. Man vienmēr galvenais uzdevums ir izraisīt emocijas, jo vispār dzīvē galvenais ir – emocijas. Ikvienam cilvēkam taču ir svarīgi, lai cilvēks viņam blakus nedzīvo ne ar pagātni, ne ar nākotni, bet – ar mani, šajā sekundē. Es gribētu, lai skatītājs teātrī ne par ko citu nedomātu, kā vien par to, ko redzējis izrādē,» saka Genādijs Ostrovskis. Svētdien Dailes teātrī notiks Genādija Ostrovska melodramatiskās komēdijas Divi kapteiņi iestudējuma pirmizrāde autora režijā.
Sakritību virtene
Izrāde Divi kapteiņi ir Krievijā pazīstamā kino scenārista, režisora un producenta Genādija Ostrovska debija teātra režijā. Nekas īpašs neesot noticis, ka viņš pēkšņi pievērsies teātra režijai, jo pirms dažiem gadiem viņš tikpat loģiski izmēģinājis spēku kino režijā, lai gan pirms tam ilgu laiku rakstījis kinoscenārijus. «Vairākas reizes mūžā esmu mainījis savu dzīvi – biju mūziķis, pēc tam kļuvu par scenāristu, vēlāk – par kinorežisoru, šobrīd mēģinu būt dramatiskā teātra režisors. Tās ir it kā dažādas jūras, un tomēr – jūras, šī maiņa nenozīmē ko pretēju, ka, teiksim, esmu aizgājis tuksnesī,» saka Genādijs Ostrovskis. Arī faktam, ka debija dramatiskā teātra režijā notiek tālu no viņa dzīvesvietas, esot nejaušs raksturs, līdzīgam piedāvājumam viņš piekristu arī Maskavā, bet – tāda nebija. «Tā sakrita, ka pirmo reizi par iespēju iestudēt izrādi teātrī es iedomājos tieši Rīgā, un pavisam nejauši – kad biju ciemos pie draugiem – žurnālistes Jeļenas Vlasovas un fotogrāfa Oļega Zernova. Toreiz ieminējos, ka rakstu scenāriju un ka tā veidošanai būs nepieciešams daudz naudas, ka varbūt varētu kino scenāriju dramatizēt iestudējumam teātrī. Oļegs ieminējās, ka to varētu darīt Rīgā. Es, atkal nejauši, satikos ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, un saruna rezultējās ar piedāvājumu iestudēt,» idejas materializēšanās procesu raksturo režisors. Genādijs Ostrovskis nereti ir izteicies, ka bieži vien pēc filmu, kas tapušas pēc viņa scenārijiem, noskatīšanās ir vīlies, saka – tas ir mēsls. Ir pat dažas «viņa scenārija» filmas, ko viņš vispār nav redzējis, pat atteicies skatīties, jo «nepatīk, kādus aktierus režisors izvēlējies un vēl šis tas...» Tomēr esot arī veiksmīgi gadījumi, par to liecina balvas festivālos pasaulē.
Tā sanācis, ka pēdējos gados viņa karjera virzās režijas virzienā, bet Genādijs Ostrovskis uzskata, ka tas ir loģiski, «jo praktiski visi, kas saistīti ar kino, vienā brīdī nonāk līdz tam, ja vien ir centieni izteikties... Tas ir interesanti, tas ir kā vampīram dzert asinis, tas sniedz pavisam citu sajūtu, un pēc tam – viss patīk. Kino ir pavisam cita pasaule, tai nav saistības ar reālo pasauli. Aizraujoši, bet arī – atbildīgi. Tāpēc režisori dzīvo īsu mūžu,» saka Ostrovskis. Uz repliku, vai tad viņam apnicis dzīvot, ja, zinot to, viņš tomēr virzās režijas virzienā, viņš smaidot nosaka: «Nē, režija ir kaislība.»
Scenārists paredz, ka viņa iekļūšana Maskavas vai Pēterburgas teātra vidē varētu notikt «caur» viņa paša rakstītu materiālu. «Tas ir nejaušības rokās. Ja netaisīšu filmu, iespējams, iestudēšu teātrī,» nosaka režisors. «Es ar lielu prieku iestudētu citu autoru darbu, es būtu priecīgs, ja kāds tieši man uzrakstītu scenāriju, jo tas ir grūtākais darbs.»
Medusmēneša Rīga
Jau divus mēnešus Genādijs Ostrovskis uzturas Rīgā – tieši tik ilgi rit izrādes veidošanas process. Par mazliet ironisko jautājumu, vai bieži un kā viņš jutās apspiests, viņš pasmaida: «Nekādu apspiestību neizjutu. Rīga man vienmēr ir patikusi. Te runā krievu valodā, ja nerunā krieviski, varam sazināties angļu valodā. Te nejūtos vientuļš.»
Rīgai viņa dzīvē ir īpaša vieta – te viņš bijis kāzu ceļojumā pirms 24 gadiem, dzīvojuši viesnīcā Rīga. Kādreiz ģimene šurp braukusi bieži, pēcāk retāk, tomēr sieva ar meitu ieradīsies arī uz pirmizrādi. Kā cilvēkam no malas, viņam ir savs iespaids par vietu, ko ik pa laikam redz un izbauda. Salīdzinot ar pirmo iespaidu, kas gūts vēl padomju laikā, Rīga esot «kļuvusi tīrāka, mierīgāka, arī nedaudz nabadzīgāka. Protams, padomju laikos es biju jauns un daudz kam nepievērsu uzmanību, tolaik taču nekā nebija, bet – šķita, ka viss ir.»
Genādijs Ostrovskis ir viens no pieprasītākajiem un apmaksātākajiem scenāristiem Krievijā, taču par šādiem neformāliem lauriem un apgalvojumiem pats scenārists vien nosaka: «Lai runā...» Viņam neesot īpašas formulas, kā to panākt, bet labi zinot, ka ikviena darba formula ir – strādāt, cienīt savu darbu un cienīt cilvēkus, kas vēlāk izmantos šo darbu; vienmēr meklēt un nekad neapstāties. Lai gan Ostrovskis ir saņēmis prestižā Sansebastjanas kinofestivāla balvu par labāko scenāriju, kas ir tikai otrais gadījums krievu kino vēsturē (pirmo saņēma Jurijs Arabovs Kannu starptautiskajā kinofestivālā), šis fakts neesot ietekmējis viņa profesionālo karjeru «ne honorāri lielāki, ne piedāvājumu vairāk. Pret slavu esmu vienaldzīgs, negribu, lai mani pazīst uz ielas, to saku godīgi. Jautājums ir par procesu – ir interesanti to darīt vai ne. Protams, ir patīkami, ja pasaulslavenais Vims Venderss pasniedz šo balvu, bet – tas arī viss».
Ukrainas atbalstam
Pavasarī Genādijs Ostrovskis bija viens no tiem 169 Krievijas Kinosavienības (nejaukt ar Krievijas Kinematogrāfistu savienību) biedriem, kas parakstīja atbalsta vēstuli Ukrainas kolēģiem Mēs ar jums!. «Man tas bija jāizdara. Ne tāpēc, ka esmu dzimis Ukrainas teritorijā. Es neesmu varonis, neeju demonstrācijās, labi, biju mītiņā, bet – es nebūšu viens no septiņiem, kas ies stāvēt uz laukuma un protestēt, bet šis bija gadījums, kad man tas bija jāizdara. Es neesmu nekādās biedrībās un apvienībās, savulaik mani uzņēma Krievijas Kinematogrāfistu savienībā, es no tās neesmu izstājies, bet arī aktīvi tajā nepiedalos. Neesmu izmantojis nekādus labumus, izņemot to, ka uz Kino namu kādreiz gāju skatīties filmas, kuras nerādīja kinoteātros. Viss. Es neciešu, ka daudzi cilvēki vienuviet sāk aurot, jo patiesībā – tā viņi risina savas problēmas. Cilvēkam jādara savs darbs un jācenšas nemelot, bet – tas ir gūti radošajā sfērā,» saka Genādijs Ostrovskis.
Protams, arī viņš domājot par to, kas šobrīd notiek tuvākajā ģeogrāfiskajā reģionā. «Jā, es baidos,» viņš nosaka. Pirms kāda laika izlasījis Igaunijā dzīvojoša mūsdienu krievu autora Andreja Ivanova romānu Harbinas tauriņi (Õąšįčķńźčå ģīņūėüźč), kas vēsta par krievu emigrāciju Baltijā pagājušā gadsimta 20.–30. gados. «Man ir sajūta, ka tas ir gan par mums, kas dzīvo Krievijā, gan par tiem, kas dzīvo Baltijā. Mēs dzīvojam un nezinām, ka 1939. gads pienāks... Laiki sasaucas. Mēdz teikt, ka divas reizes nevar iekāpt vienā upē, ka laiks ir cits, tomēr cilvēks pierāda, ka viņš to vien dara kā kāpj iekšā vienā un tajā pašā upē, ar dažādām sekām – vairāk asiņu, mazāk asiņu. Arī šobrīd viss it kā ir normāli – cilvēki strādā, audzina bērnus, bauda dzīvi... Varbūt tā ir tikai mana sajūta... Kad biju
jauns, Krievijā bija divas revolūcijas – 1991. un 1993. gadā, bet es kaut kā tās neizjutu, bet tagad es jūtu... Iespējams, sabiedrība ir mainījusies, un ne tikai Krievijā, visā pasaulē. Cilvēki nekad nesaprot to, kas notiek patiesībā. Un tie, kas saprot, bēg,» saka Genādijs Ostrovskis. Jūs brauksit atpakaļ? «Jā. Es kā no tā romāna.»
***
Genādijs OSTROVSKIS
• Kinodramaturgs, kinorežisors, producents un saksofonists
• Dzimis 1960. gada 9. martā Berdičevā (Ukrainas PSR)
• Precējies, dzīvesbiedre – scenāriste un kinorežisore Alise Hmeļņicka, meita Anna (14)
• Absolvējis Rostovas valsts konservatoriju (saksofona klase, 1988), Vissavienības Augstākos scenāristu un režisoru kursus (1992)
• Scenāriju autors dokumentālam seriālam Etīdes par mīlestību (1991, 1994, 1995), mākslas filmām Ebreju laime (1991), Krievu regtaims (1993), Zābaki no Amerikas (2001), Mīļākais (2002), Nabaga radinieki (2005), Tulpe (2008) u.c.
• Apbalvojumi: Maskavas mērijas balva (filma Regtaims, 1994), KrievijasVācijas scenāriju konkursā – Eizenšteina balva (scenārijs filmai Barons, 1994), Sansebastjanas festivālā balva par labāko scenāriju (filma Mīļākais, 2002). Filma Tulpe (režisors Sergejs Dvorcevojs), kurai scenāriju rakstījis Genādijs Ostrovskis, ieguva galveno balvu Kannu starptautiskajā kinofestivālā konkursā Īpašais skatiens (2008)
• Filmas ar viņa scenārijiem veidojis režisors P. Lungins, V. Todorovskis, F. Jankovskis u.c.
• Režisors filmām Kapteiņi (2011), Pelmeņi (2013), kurām pats ir arī scenārija autors
• 2014. gada martā parakstījis 2010. gadā izveidotās krievu kinematogrāfistu savienības KinoSojuz vēstuli Mēs ar jums! Ukrainas atbalstam, nosodot bruņoto intervenci Ukrainā. Organizācijas dibinātāji – Eldars Rjazanovs, Aleksejs Germans u.c.