TUVĀK KAILUMAM

Kleita: presētas, pie kokvilnas trikotāžas piešūtas metāla zvīņas, apkakle: samts, kokvillna, piešūtas metāla detaļas.

“Ar krāsu mēģināts izteikt katra tēla būtību. No melnā Jēkaba, tumši brūnā Rubensa, violetā Simona, sarkanā Jūdas, līdz gaišam okeram ar zilu un melnu (jūdu krāsu Mandalai) Jāzepa kostīmā, līdz baltajam Benjāmiņam. [..]

Mistērija Ēģiptē. [..] Bagātības. Apsūbējuša zelta, cēlmetālu, maizes, nesaprotamu tēlu un priekšmetu faktūras. [..] Noteikta sistēma tērpu krāsās — tikai dzeltenie toņi. Grims. Tā ir cita, augstāka civilizācija, sveša kultūra.”

Blumbergs I. Telpu un kostīmu gleznojumi Raiņa traģēdijai “Jāzeps un viņa brāļi”. Māksla, 1980. nr. 4.

Kostīms: kokvilnas samts, brokāta un satīna apdare; brokāta manšetes

Kleita: kokvilnas samts, apgleznots ar emulsiju, izšūts ar stikla akmentiņiem metāla ietvarā; brokāta, satīna, dekoratīvas pērlīšu lentes apdare; brokāta apkakle

Kleita: kokvilnas samts, kokvilnas atlass, apgleznots ar emulsiju, satīna lentes un stikla pērlīšu apdare

Baiba Puzinas:

“Sākot strādāt pie izrādes, man vajag, lai režisors pastāsta par lugas uzveduma koncepciju, izklāsta tēla biogrāfiju. Diemžēl dažreiz režisori tavā vietā sāk domāt kostīmus. Lasu lugu un iztēlē nospēlēju katru lomu. Mēģinu atšifrēt savu varoņu iekšējo pasauli, atklāt to ar saviem izteiksmes līdzekļiem – kostīmu krāsu, siluetu, faktūru. Laikmets, kurā notiek lugas darbība, atraisa manu fantāziju. Tas neierobežo, bet dod impulsu.”

Kalniņa L. Mans teātris. Māksa, 1990. Nr. 9.

Kleita: biezs satīns, šūtas satīna bārkstis, dekoratīva pērlīšu lente, plastmasā iestrādātu stikla akmentiņu lente, mākslīgās pērles

Šifona šalle

“Viņa prata radīt ekstravaganti elegantus tērpus gan tad, kad teātris atļāvās šķērdēties ādām, sudrablapsām un čehu bižutēriju, gan arī knapākos gados. Baibas ampluā bija drāmas, muzikālie uzvedumi un komēdijas, ko pelnīti sauca par kostīmizrādēm.”

Baiba Puzinas (1944.10.XI–1999.30.IX). Literatūra un Māksla Latvijā,  1999. gada 7. okt.

Kleita: kokvilnas samts, kokvilnas samta lentes, zīds; apdare: atlasa un sintētiskas bārkstis, atlasa lente, gofrēts audums; šlepe: samta bantes, atlasa bārkstis, kokvilnas samta lente

“Ar vēsturisko materiālu ir jāstrādā tā, lai cilvēks zālē nemanītu šīs stilistiskās atšķirības, viņam ir jānotic, ka tas patiešām ir laiks, kuru viņam rāda. Stilizācija vienmēr notiek, par pamatu ņemot vēsturisko kostīmu un pakļaujot to mūsdienu modei. [..]

Darbs ir ļoti ilgs. Viss sākas ar maketu, strādāju kopā ar scenogrāfu un režisoru. Ja šīs vienojošās saiknes nav, arī rezultāta nebūs. Būs tikai atsevišķs “ceļš”, atsevišķs – scenogrāfijā, atsevišķs – kostīmiem.”

Puzinas B. Krīze ir cilvēku izdomājums. Jūrmala, 1992. gada 26. febr.

Kleita: mēbeļu gobelēns, trikotāžas samts, metāliskas krāsas mežģīne, dekoratīva pērlīšu aukliņa

Ieva Kundziņa:

“Vispār teātrī mani aizrauj tas, ka ir personāžs, kuru es varu tā kārtīgi noraksturot. Kur ļaunais ir ļauns, bet labais ir labs un kur briesmīgais ir briesmīgs. Man patīk gan pārspīlējumi, gan spēcīgi raksturi.”

Lapiņa M. Ieva Kundziņa. Māksla, 1992. Nr. 3.

Kleita: kokvilnas atlass, smalkas zelta krāsas mežģīnes apdare

“Uz skaisto Dailes teātra aktrišu rokām un kakliem mirdz rotas un virpuļo aksesuāri. Galvas rotas ir vesels stāsts pats par sevi – te sastopam dažādas sudraba laikmeta “aspaziju” frizūras – no puritāniska matu sakārtojuma līdz pat putnu ligzdas kaislību ērkulim. Kostīmos nav žēlots samts, zīds un mežģīnes, un tas līdzšinējo, nereti visai lakonisko “Mareunrol’s” rokrakstu ļauj ieraudzīt gluži jaunā gaismā.

Kaukule A. Trauslā krāšņuma bohēma uz Dailes skatuves. Latvijas Avīze, 2016. gada 3. dec.

Kostīmi: atlass, vairākās kārtās uzšūtas zelta krāsas mežģīnes, mežģīņu lentes, aizkaru apdares lentes

Izrādes kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute ieguvusi maģistra grādu kostīmu mākslā Lietuvas Mākslas akadēmijā. Latvijā veidojusi kostīmus Dailes teātra, Latvijas Nacionālās operas un baleta, Liepājas teātra, Nacionālā teātra iestudējumiem, 2018. gadā arī Latvijas valsts simtgadei veltītajai deju lielizrādei “Abas malas”.

Kostīms: sudraba krāsas kostīmaudums, apdarināts ar atlasa slīpā diega lenti, tilla apakšsvārki; bižutērijas piespraude

Kleita: dabīgais zīds, atlasa un upes pērļu apdare

Katja Šehurina: 

“Izlasīju lugu pa ceļam uz Londonu, manā iztēlē uzreiz radās iespējamie tēli. Patiesībā man ļoti palīdzēja Dž. Dž. Džilindžers, kurš pateica divus nosacījumus – viņš vēlējās, lai tērpi būtu glamūrīgi, un gribēja, lai tie izskatās kā viena vienota kolekcija,” atceras Katja Šehurina. Skices kostīmiem tapušas “vienā elpas vilcienā” un bijušas divas versijas – viens variants bija daudz mierīgāks, otrs variants – radikālāks, bet tieši to izvēlējās Džilindžers.”

Tamborēta kleita (darināti atsevišķi gabaliņi, kas sašūti kopā)

Cepure: filcs, tamborējums

Ilze Vītoliņa:

“Nekādi nevar iztikt bez radošās dzirksts, spējas izdomāt, talanta zīmēt un šūt. Jo vairāk tā visa ir, jo labāk. No praktiskā viedokļa, bez ļoti daudz kā var arī iztikt. Pats, pats galvenais ir iztēle un talants, visu pārējo var noorganizēt. Varbūt var arī iztikt bez tā ar centīgu darbu, bet tas centīgais darbs tomēr paliek tikai centīgs darbs, bet tā ģeniālā ideja ne katram var ienākt galvā. Varbūt kādreiz idejas var izsmelties, bet pagaidām tā nav bijis. Es nezinu, kā tas notiek, bet man to netrūkst.”

Krakopa G. Ilze Vītoliņa: profesija – kostīmu māksliniece. Tvnet, 2003. gada 21. nov.

Kleita: dekoratīvs zelta krāsas audums, metāla korsešu stīpas, porolona forma

“Efektīgie Kristīnes Pasternakas tērpi ar polsterējumiem, parūkām, īsbiksēm un biezi trieptu grimu, kas līdz ar barokāli krāšņajām, bet mūsdienīgajām parūkām faktiski kalpo kā maska, Reiņa Suhanova lakoniskā, no dēļiem sanaglotā scenogrāfija ar brīnišķīgu gaismu partitūru un jaunā aktiera Kristapa Rasima piemeklētā mūzika atstāj pamatīgu nospiedumu jutekliskajā – redzes un dzirdes – atmiņā.”

Verhoustinska H. Klauni bez cirka. Diena, 2009. gada 7. dec.

Kleita: kokvilnas samts, plīšs, dabīgais zīds; apdare: satīns, kokvilnas samts, fliteru lenta un mežģīņu lente, pērlītes un mākslīgie akmentiņi

Cepure: filcs, mežģīne, satīns, strausa spalva

“Ja nu kādā teātrī ir nepārspējama tērpu māksliniece, tad tā ir Dailes teātra burve, kas līdz fanātiskai apreibuma stihijai mūs allaž pārsteidz. Pārsteidz ar izdomu, precizitāti, moderno izpratni par tēlu laikmetu, vidi, stilu. Mēs jau aizmirsuši vārdu stils. Stils ir cilvēks. Un B. Puzinai ir gaumes un skatuviskās izteiksmības stils.”

Treimanis G. Komercprece – Sātans vai Dievs? Literatūra un Māksla, 1991. gada 27. dec.

Kleita: kokvilnas batists, tills, sintētiska odere, noirdināta šifona apkakle; apdare: mežģīne, sintētiska aukla, gulbja dūnas

Ilze Vītoliņa:

“Uztaisīt pašreizējām modes tendencēm atbilstošus tērpus nebūtu ļoti gudri, jo izrāde tiek spēlēta piecus gadus, bet jau pēc trim tas kļūtu par kaut kādu ārprātu, ko neviens negribētu redzēt.”

Auzāne I. Lai kultūras nesaplūst. Kultūras Diena un Izklaide, 2013. gada 8. nov

Marķīze de Merteija

Kleita: tills, mežģīne, mežģīņu lentes apdare; dabīgā šifona apakšsvārks ar mežģīni; apmetnis: mežģīne, Ilzes Vītoliņas darināta matu rota no mežģīnēm, pērlēm un spalvām

De Turvela kundze

Kleita: ļoti trausla dabīgā organza (parasti tik smalki dabīgi materiāli teātrī netiek izmantoti), smalks tills, dabīgā zīda josta, Ilzes Vītoliņas darināta matu rota no mežģīnēm, pērlēm un spalvām

Sesila de Volanža

1. kleita: tills, mežģīnes, mežģīņu lentes apdare; Ilzes Vītoliņas darināta matu rota no mežģīnēm, pērlēm un spalvām

2. kleita: tills, mežģīnes, mežģīņu lentes apdare; Ilzes Vītoliņas darināta matu rota no mežģīnēm, pērlēm un spalvām

Bezgalvainie mūziķi

Kostīmi: lins, šifons, uz pleciem liekama metāla caurulīšu konstrukcija ar porolonu

Garie mēteļi: kostīmaudums, tilla apakšsvārki

Zābaki: āda, dizaina autore – Ilze Vītoliņa

Mētelis: atlass, uzšūtas zelta krāsas dekoratīvas lentes, parūka

Zābaki: āda, metāls, dizaina autore – Ilze Vītoliņa

Ilze Vītoliņa: 

“Teātrī vispār vajag kaut ko dramatisku. Vai kaut ko ļoti sāpīgu. Sajūtām jābūt pārākajā pakāpē, arī tērpos. Skaidrs, ar tādiem, kā mēs te šujam, protams, pa ielu nestaigāsi.”

Kaukule A. Sajūtas pārākajā pakāpē. Saruna ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu. Latvijas Avīze, 2015. gada 8. janv.

Kleita: atlass, aitāda (domāta lāčāda)

1. Virssvārki: kokvilnas satīns, satīna apdare; zīda veste; cilindrs: filcs Melousine Capelines

2. Svārki: dekoratīvs mākslīgās vilnas kostīmaudums; kostīmauduma veste ar jostu; cilindrs: filcs Melousine Capelines

3. Vizītsvārki: vilna, filca apkakle; zīda veste; cilindrs: filcs Melousine Capelines

Ilze Vītoliņa:

“Zinu, ka daudziem patīk vīlēt un šūt to kabatiņu. Man vajag kaut ko lielāku. Šujot kabatiņas, operu neuztaisīsi. Man vajag vērienu. Man ļoti patīk lielās izrādes, kur ir daudz tērpu, kur var kārtīgi izplosīties. Bet arī tie sīkumiņi ir svarīgi, un ļoti labi, ka ir tādi cilvēki, kuriem tas patīk. Es labprāt ar viņiem draudzējos, lai uzšuj, lai ir tā pareizā kabatiņa.”

Zandere-Saulīte I. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa: “Teātris ir zūdoša māksla”. Pastaiga, 2018. gada 23. nov.

Kleita: mākslīgais šifons, plastmasas stīpu karkass; apdare: sarkana atlasa lenta

Anna Heinrihsone:

“Protams, teātrī varētu aši sazīmēt visu tā, lai skaisti izskatās, bet man ir principiāls naids pret vārdu “skaisti”. Nekādi nevaru attaisnot šādu piegājienu, man tas ir pat fiziski neciešams. Gribu iedziļināties, urķēties, meklēt – kāpēc tieši tā? Būtiski to izstāstīt aktieriem, kādēļ viņiem ir tieši šāds apģērbs.”

Kaukule A. Anna Heinrihsone: mākslā neciešu, ja ir skaisti. Latvijas Avīze, 2012. gada 2. aug.

Kleita: batikots dabīgais zīds, zīda auduma zieds

Salmu cepure, apvilkta ar audumu, mākslīgā zīda zieds

Jurate Silakaktiņa:

“Runājot par skaisto teātrī, vispirms tas ir tas, kas palīdz aktrisei labi izskatīties. Ja ir īsākas kājas, tad ar tērpu pavilkt garākas. Protams, zelta griezums, proporcijas. Pēc tam tas, kas viņai palīdz aizlidot, iedod pārliecību par sevi. Ir aktrises, kas gadiem strādā teātrī un vienmēr gribēs vienu un to pašu. Lai kāda būtu izrāde un kostīms, viņa atnāk un pasaka – viss ir kolosāli, man ļoti patīk, bet bišķi īsāk un bišķi dziļāk. Ir krāsas, kas patīk, piestāv, ar to rēķinos. Es nekad neiešu pret dāmu, kura visu mūžu zinājusi, kas viņai labi izskatās. Ir reizes, kad tas ir vajadzīgs, bet lielākoties cenšos izdarīt savu tā, lai arī viņu apmierinātu. Man ir svarīga personība, kas tērpu valkās. Man patīk, ja zinu cilvēkus un kā viņiem palīdzēt, taisīt kostīmu konkrētam cilvēkam. Tā arī mana māte [Baiba Puzinas] strādāja. Es citādi nemāku.”

Dūmiņa L. Jurate Jurjāne-Silakaktiņa: Skatuve ik pa laikam velk atpakaļ. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai. 2016. gada 7. marts.

Mētelis: cūkāda, apgleznojusi Kristīne Pasternaka

Kristīne Pasternaka:

“Man ļoti patīk strādāt vai nu ar pasteli, vai flomāsteru. Tad raksturi sanāk dažādi. Es iepriekš padomāju – kuru raksturu man zīmēt ar pasteli, kuru ar flomāsteru. Kādreiz par mani tekstilniekos smējās – “pelēko toņu pele”! [..] Pasteļtoņi ir tādi delikāti un gandrīz garantēti labi izskatās. Bet man nav sevi jāpārvar, man patīk arī košās krāsas. Es varbūt ilgu laiku domāju, ka ar tām netikšu galā. Varbūt tādēļ arī ir labāk, ka vispirms taisu skices – var pārbaudīt, vai tonis sēž vai nesēž. Ja ne, izmetu papīrkurvī un taisu jaunu!”

Vējš V. Mani sajūsmina masas. Arterritory.com. 2020. gada 31. janv.

Kleita: tafts, funkcionālas porolona (krūštura polsteru) kabatas

Aivars Leimanis par Ilzi Vītoliņu:

“Viņai ir fantastiska gaumes un stila izjūta. Viņa ir atvērta dažādiem priekšlikumiem, ātri uzķer idejas un tajā pašā laikā piedāvā oriģinālus risinājumus.”

Auzāne I. Lai kultūras nesaplūst. Kultūras Diena un Izklaide, 2013. gada 8. nov.

Kleita: elastīgs tills ar fliteriem, izšūts ar Swarovski kristāliem, uzlīmēti lielāki fliteri, apakšmalā iestrādāta metāla ķēde; dabīga zīda korsete

“Mūziklā Marlēnu iespējams iepazīt tik dažādu – gan stipru sievieti, gan trauslu un ievainojamu. Draiska, starojoša, vulgāri izaicinoša, ar nolaistu vienu zeķi un atsegtām mežģīņu biksītēm – tāda uz klavierēm sēž Marlēna un pozē kino režisoram Džosefam fon Šternbergam. Tērpusies garā, baltā kleitā ar boa spalvām ap piedurknēm, viņa līdzinās eņģelim, un lieliski izceļas uz pārējo dejotāju fona! Melnā fraka un cilindrs galvā padara viņu vīrišķīgāku, tomēr joprojām saglabā viņas noslēpumainību un varu pār tiem, kas viņu mīl. Pavisam izrādē varam redzēt 10 dažādus tērpus, kuru māksliniece ir Ilze Vītoliņa, un katram tērpam ir savs stāsts.”

Cepleviča S.P. Marlēna iemirdzas uz Dailes teātra skatuves. Sigita-paula.blogpost.com. 2011. gada 27. nov.

Kleita: tills, tikai ar roku uzšūtas mākslīgās kažokādas strēmeles,  kokvilnas auduma korsete

“21. gadsimta smalko aprindu folklora vēstī, ka tieši sliktās meitenes dzer šampanieti. Kā zīme šādam 21. gadsimta fenomenam Agnese Zeltiņa ir ideāli atbilstīga. Kā lomas atveidotājai viņai varbūt nepiemīt Milēdijai tik būtiskā bīstamā un reizē valdzinošā neparedzamība, taču piemīt paškontrole, aristokrātiska atsvešinātība no apkārtējās vides un patīkams balss tembrs. Augstpapēžu apavi un pieguļošie, no dažādu laikmetu stiliem kombinētie apģērbi slaido augumu dara majestātiski cēlu un liek musketieriem viņai blakus izskatīties kā neciliem sprīdīšiem.”

Čakare V. Spīdola un četri malēnieši. Kroders.lv, 2014. gada 8. aprīlis.

Elizabete

Kleita: biezs kokvilnas satīns, tafta piedurknes, to burzījumu veido iešūtas metāla stieples; elastīgu plastmasā iekausētu metāla stīpu karkass, apvilkts ar kokvilnas audumu

1. apmetnis: dekoratīvs tafts, apkakle: metāls un upes pērles, izšuvusi Ilze Vītoliņa

2. apmetnis: dekoratīvs aizkaru audums, apkakle – dabīga roņāda

Cepure: filcs, tafts, roņāda

Marija Stjuarte

Kleita: vilna, kokvilnas samta lentes, kokvilnas odere; elastīgu plastmasā iekausētu metāla stīpu karkass, apvilkts ar kokvilnas audumu

Ilze Vītoliņa:

“Arī mūziķim ir tikai astoņas notis, bet katru reizi jāsacer kaut kas jauns. Man arī – ir tikai lupatiņa, krāsiņa, kurpīte, bet katru reizi no tiem jāsaliek cits klucītis. Bet skatītāji ir tie paši. Negribu, lai teiktu, ak dievs, atkal tā Vītoliņa! Pret to izturos atbildīgi. Lai skatītājam būtu interesanti katru reizi. Te nav vietas kaut kādam dominējošam pašizpausmes egoismam, sava rokraksta izbīdīšanai. Ko tādu var darīt kaut kur Amerikā, ja strādā dažādos teātros, bet šeit tas tikai traucē. Laikam jau manī nav tā egoisma, tāpēc es šeit esmu.”

Kaukule A. Sajūtas pārākajā pakāpē. Saruna ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu. Latvijas Avīze, 2015. gada 8. janv.

Kleita: likra, šifons

Ilze Vītoliņa:

“Joprojām visi vēlas izskatīties jauni un skaisti, un mums ir uzdevums apmierināt šo vēlēšanos. Uz skatuves pat katra ragana grib būt daiļa, un tā ir ne tikai teātrī, bet arī dzīvē, neviens taču tīšām nevēlas slikti izskatīties.”

Pētersone I. Sliktie tēli nāk vieglāk. Saruna ar mākslinieci Ilzi Vītoliņu. Latvijas Avīze, 2018. gada 2. dec.

“[..] ir ļoti svarīgi, sākot strādāt pie lugas, pasargāt to pirmo reizi, kad to lasi. Noteikti ne steigā, ne mudžeklī, veltīt tam telpu un laiku, jo pirmais iespaids ir instinktīvs, nāk no zemapziņas. Un ļoti bieži tas ir pareizākais. Pēc tam jau izlasi lugu ar prātu, racionāli izdomāsi, bet tas vairs nebūs tas. Varbūt pats izsmērēsi vai kāds cits apšaubīs to, ko esi redzējis. Jāprot noķert pirmo iespaidu un nepazaudēt, neiztērēt to sajūtu. Tas iedod pareizo virzienu, vīziju. Nevis citi sastāstīs, kā viņiem vajag... [..] ja izlasu lugu labā laikā, pareizajās zvaigznēs, es jau redzu rezultātu. Tas varbūt izmainīsies, bet vienkārši nevar būt tā, ka man nav ko teikt, jo lasot to jau vizualizēju. Es nevaru izlasīt bez jebkāda attēla galvā.”

Zandere-Saulīte I. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa: “Teātris ir zūdoša māksla”. Pastaiga, 2018. gada 23. nov.