X
Džilindžera burvestības
Normunds Akots
//Delfi (2010. gada 14. maijs)
Īstvika kādreiz bija maza pilsētiņa, kurā nav noslēpumu, vienkārši par dažām lietām te izvairījās runāt. Tagad pēc Džilindžera grandiozajām "burvestībām" noslēpumu pilsētiņā joprojām nav, bet izvairīties no runāšanas par dažām lietām vairs nevar, tādēļ sākšu bez aplinkiem un uzreiz ar vairākām līdzjūtībām. Pirmā pienāktos Dž. Apdaikam, ja vien viņš vēl būtu dzīvs, par viņa vārda valkāšanu un pazīstamā romāna teksta izmantošanu savu fikciju vardarbīgai īstenošanai. To, ko Džilindžers ar pūlēm ir sastiķējis uz Dailes teātra lielās skatuves, un, kam, spriežot pēc vizuāli scenogrāfiskā ietērpa, izgāzis kaudzi naudas, nevar nosaukt nekā citādi, kā vien par māžošanos. Totālā orientācija uz patērētāju masas vērtībām izrādē nav vairs nekāda ironija par mazpilsētiņas sievišķīgo kaislību motīviem, bet gan divu stundu garumā izstiepta karikatūra par paša režisora stilu un atsevišķiem viņa darbības aspektiem, kurus viņš cītīgi kultivē šajā teātrī. Rādās, ka viņam laiku pa laikam ir nepieciešamība izpūst pēc iespējas lielāku ziepju burbuli, lai gan pats itin labi zina, ka tas pārplīsīs.
Otra līdzjūtība pienāktos tiem, kam tas viss bija un vēl būs jāskatās, jo izrādē pilnīgi un galīgi pazūd Apdaika radītie tēli, kuri "ziedoja ārējo pasauli savai iekšējai pasaulei, tādējādi apliecinot, ka viss šķietami būtiskais un stabilais ir tikai sapnis". Džilindžeru diemžēl tādas nianses neinteresē, te ir materiāls glancētām bildītēm un viņš pat neslēpj, ka patiesībā viņam nav ko teikt, bet uzreiz visu reducē uz aizgūtu tēlu cirkulāciju banalitātes transestētikā.
Izrāde sākas ar M. Poča ķermeņa plastikas klišejisku izmantošanu, lai priekšlaicīgi atklātu to noslēpumu, kas romāna beigās ienes atgriezeniskas korekcijas visu trīs "raganu" jūtās, domās un rīcībā. Aleksandra, Sjūzena un Džeina, tikušas klāt Lenoksas savrupmājas jaunajam īpašniekam, bija pārliecinātas, ka katrai pieder sava trešdaļa van Horna, un, lai saglabātu šo ilūziju mazpilsētiņas garlaicīgajā un miegainajā dzīvē, vitālās šķirtenes pie katras izdevības lietā lika maģiju un burvestības. Apdaiks ļoti smalki, ar maigu humoru tās ievij savu varoņu psiholoģijā un ikdienas realitātē, lai mēs nemanāmi atskārstu, ka sieviete var sniegt vīrietim tikai to varu, kurai pakļaujas viņa pati. Turpretī Džilindžers, spēlējot savas ierastās spēlītes ārpus dramatiskā materiāla rāmjiem, izrādē pieturas pie izteikti virspusēja skatījuma un visu balsta fizioloģiski ietonētās kaislībās, kuras cenšas uz skatuves pārvērst par farsu, lai kaut kā izklaidētu publiku. Viņu pieviļ fantāzijas trūkums, bezgaumība un trīs aktrišu nespēja pārvērst savus personāžus groteskos tēlos. Aleksandra visās nozīmēs ir trijotnes smaguma centrs, spēcīgākais enerģijas akumulators, kas dod nepieciešamo strāvu katrai intrigai, katrai kaislībai, katram pilsētiņas notikumam un nevis drebelīga neirotiķe ārēji vaikstīgajā E. Dzelmes izpildījumā. Starp citu, ja Džilindžers turpinās ekspluatēt šo savu aktrisi tādā pašā manierē, kā visās beidzamajās izrādēs, tad no profesionālā viedokļa viņas karjera būs neapskaužama. Džeina ir mūziķe, katrai viņas intrigai un aizrautībai ir muzikāls raksturs, impulsīvs un mūžam mainīgs, taču jau tas vien, kā S. Rubule uznāk uz skatuves ar savu instrumentu, kā viņa apietas ar čellu, iznīcina jebkuru iespēju skatītājam noticēt, ka šai sievietei ir kāds sakars ar mūziku. To, ka viņas attiecības ar van Hornu vijas caur muzikālo stīgu, nejūt ne režisors ar saviem ilustratīvajiem "grāvējiem", ne arī pati aktrise. Var uzskatīt, ka mazlietiņ paveicies ir vietējās pļāpu lapas žurnālistei Sjūzenai, jo K. Nevarauska tomēr sajūt sava tēla sievišķīgo pretrunu salikumu, taču režisoriskais lomas zīmējums nedod aktrisei nekādu iespēju to kaut cik pieklājīgi realizēt uz skatuves.
Dramatizējuma sižetiskā līnija, no van Horna ierašanās Īstvikā līdz pat zavēkļa pagatavošanai, ir vērienīgi vizualizēti romāna epizožu izvilkumi, kas veido garlaicīgi primitivizētu stāstiņu par neparastu mīlestības četrstūri, kuru sagrauj van Horna avantūrisms un seksuālā orientācija. Kā jau varēja paredzēt, viena no centrālajām ainām izrādē ir Apdaika humora garaiņos viegli erotizētā tīkkoka vannas procedūra pie van Horna, tikai ne jau tāpēc, ka "mīlestība pastāv kailumā, kas ieraudzīts ar otra acīm", bet gan tāpēc, ka šādas ainas vienmēr piesaista zināmu publikas daļu un tām var piešķirt paaugstinātu režisoriskās atļaušanās statusu. Ja pieņemam, ka Džilindžeram tomēr ir bijusi doma par to visu paironizēt, tad uz skatuves redzamā epizode vairs nav pat dekoratīvā, bet jau īsta banālā ironija. Visas pārējās izrādes skatuviskās norises, ieskaitot parafrāzi par Betmenu un dažas neauglīgas asprātības, režisors mizanscēniski veido kā vienu lielu šovu, kas skatītāju domas pamazām pārvērš biezputrā. Atriebība Dženiferai un viņas nāve iestudējumā nebūt nav tas kritiskais punkts, kas izmaina visu trīs "raganu" dzīves un attieksmi pret apkārtējiem, Džilindžers vienkārši šo māksliniecisko faktu pārvērš skatuviskā inversijā un ar lielu pompu sadur milzīgas adatas pašās rituāla vaininiecēs. Tās, protams, ir viņa režisoriskās tiesības, taču jēdzieniski tāds fināla pavērsiens neko būtisku nepasaka par iekšējā konflikta būtību un nav arī smieklīgs. Tā ir tikai tāda pāristāvoša sprieduma pasludināšana, kas nepavisam nav raksturīga Dž. Apdaika romānam.
Trešo līdzjūtību man gribētos izteikt J. Žagaram un vēl pāris aktrisēm, jo nav jau maizītes bez garozas un uz skatuves aktierim ir jāspēlē tas, ko savā prātā ir saštukojis režisors. M. Čaklais tamlīdzīgas izrādes savulaik visai trāpīgi nosauca par eklektisku pašmērķību komposta kaudzi, un, ja reiz esi tādā ielikts kašāties, tad ārā vis tik viegli netiksi. Izrādē van Horns ir pataisīts par spīdīgu grabuļu un lētu komiksu fanu, lai gan romānā viņš tāds nebūt nav, un viņa scēniskās darbības līnija ir pa pusei ņirdzīgas manipulācijas ar Īstvikas daiļā dzimuma kodolu. Visas atlasītās situācijas ir pārvērstas Džilindžera režisoriskajās klišejās un aktierim atliek tajās tikai papozēt. Es domāju, ka aktieris to zina, rūpīgi ieskatoties viņa spēlē var saredzēt tā sucamos "neērtības momentus", jo ķermenis jau nespēj samelot - aiz tēla ārējās čaulas ir tukšums.
Nav jau nekāds noslēpums, ka pasaulē mākslinieciskās produkcijas atkritumu procents mūsdienās turpina pieaugt, taču pēc tādas izrādes par vienu lietu gan gribētos padomāt: vai mēs patiesi ar savu naudu to gribam finansēt un atbalstīt..?
