Džons Neilands

Teātra ciba

Līvija Dūmiņa, Arno Jundze //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Līvija DŪMIŅA

Labs režisors varot iestudēt arī telefongrāmatu, vēsta paruna, un patiesi gribētu reiz piedzīvot dienu, kad Latvijā kāds sadūšotos to izdarīt. Ādolfa Alunāna luga Džons Neilands nav šedevrs, bet arī ne telefongrāmata, un reiz 80. gados Kārļa Auškāpa režijā vairākus gadus Dailes teātra repertuārā dzīvojusi. Atjaunojuma ideja izskatījās pēc mēģinājuma iekāpt upē pie vienas siekstas jeb sezonas izskaņā ņemt kasi ar tautisku gabalu (sveiciens Nacionālajam teātrim un Skroderdienām), minot iestaigātas un pārbaudītas takas. Ja darbs kvalitatīvs, pret atjaunojuma ideju iebildumu nav. Un darbs žanra ietvaros veikts pieklājīgi – Džons Neilands veidots kā demokrātiskā gadatirgu teātra paraugs (jau scenogrāfija uz to norāda), balagāns šī jēdziena zemajā izpratnē, tas nozīmē, bez filozofiskajām dzīlēm un citiem smalkumiem, ar ko balagāns bagātināts 20. gadsimtā, krievu Sudraba laikmeta mākslā. Ja pieņem izrādes veidotāju spēles noteikumus, negaida augstās mākslas intelektuālo smieklu dziļos akačus, jo iecerē tādu pretenziju nav, tad vilties nenākas un izklaide/atpūta garantēta.

Protams, viens no Neilanda veiksmes vaļiem ir mūzika, un Raimonda Paula melodiskās, lipīgās dziesmas ķer skatītāju savos tīklos joprojām, šajā ziņā nekas nav mainījies. Grūti nedungot līdzi, un skatītāji to arī dara.

Otrs veiksmes faktors ir aktieri – ja tie ne tikai daudzmaz labi dzied, bet arī spēlē, atklājot neatmirušu improvizācijas nervu, tad garlaicīgi nav. Šajā ziņā kā virtuozi spilgtas formas meistari uzteicami Artūrs Skrastiņš (Džons Neilands) un Intars Rešetins (Jurģis). Formu iztur arī Ģirts Ķesteris (Griborskis), Artis Robežnieks (Reinhards), Rēzija Kalniņa un Indra Briķe, katra Trīnei piešķirot atšķirīgas krāsas. No raibā ansambļa lec ārā Ievas Segliņas Leontīne, kas notipina visu izrādi kā uzvelkama lelle, taču, salīdzinot ar pirmizrādē redzēto, 19. jūnija izrādē, tēls jūtami sastrādāts. Toties Pētera Liepiņa (Anspēka tēvs) deju un staigāšanu uz rokām pelnīti pavada skatītāju aplausi un ovācijas. Dzīvespriecīgā un zobgalīgā kvartete (Valdis Liepiņš, Lauris Dzelzītis, Kristaps Rasims, Gints Grāvelis) ar tapieri Gintu Žilinski aktīvi dzīvojas līdzi kā stilizēts antīkās komēdijas koris un enerģijas akumulatora funkcijas pilda teicami.

Trešā lieta – satīra, jo bez tās garšvielām, kas šo simtgadīgo materiālu ieraksta šodienā, Džons Neilands neskan. Skan, arī pateicoties Pētera Šiliņa pielāgotajiem Alunāna dzejas tekstiem. Un šajā ziņā mani prieki bija lieli, jo asprātības šeit līdzinās siena gružiem – smalki un daudz. Man visvairāk patika Neilanda piesolītā Klumpoča apgāšana ar atbalstu un divu humorīgu Dailes teātra gabalu – Trīnes grēku un Romeo un Džuljetas ienākumu ziedošana trūkumcietējiem Nacionālajā teātrī.

Turklāt, aktieri materiālā iedzīvojušies, ampelējas un savstarpējās špiļkas jautrību dara vēl lielāku. 19. jūnija izrādē Artūra Skrastiņa veltījums Intaram Rešetinam, Jurģi nosaucot nevis par augļotāju, bet apaugļotāju, un sekojošā iziešana no situācijas, lika smieties līdz asarām.

Vecā dziesma skan jaunās skaņās. Dailes teātris, līdzīgi Nacionālā teātra Žurkai, ar šarmantu pašironiju kož, un dara to tā, ka smiekliem par teātra rādīto ainiņu velkas līdzi arī rūgti smeldzīga nots. Par cilvēku, kurš nedara savu darbu, bet raujas tikt par prezidentu, par Novij mir Griborski, kurš, pasēdējis cietumā, sakās esam Latvijas pilsonis un demonstratīvi grauž saulespuķu sēklas, par Patjomkina sādžas politiku, par provinciālismu, par ebreju izcelsmes augļotāja Jurģa rebēm, naudas zaudējumu un vaimanām, ko teiks starptautiskie aizdevēji un Starptautiskais valūtas fonds.

Augstas laimes Neilanda kungam!

Arno JUNDZE

Jāatzīst, ar lielām bažām gāju uz Dailes teātra leģendārā astoņdesmito gadu superhita Džona Neilanda atjaunojumu, jo iepriekšējā pieredze ar Šerloku Holmsu, kura rekonstrukcija, maigi izsakoties, bija diezgan frīka, smadzenēs lika mirgot brīdinājuma signālam – ja nu atkal uzmargots kaut kas epohāli šedevrāls, kas liks sirsnīgi pūst par sendienu zaļo zāli. Par laimi, nē – teātris šoreiz pie teikšanas bija atstājis Kārli Auškāpu, un teātra sezonas punkts pirmsjāņu nedēļā bija vasarīgai noskaņai atbilstošs. Tūlīt pat jāpiebilst, ka dailēniešu sniegumā nebija nekā no tā, par ko parasti paklusām vai ne tik paklusām tiek pelti viņu kolēģi no Nacionālā teātra, kuri skaitās lielākie eksperti šādu produktu ražošanā. Ja nu reiz taisīt jautru beztolkšovu, tad atbilstoši žanram – raiti, dinamiski, labā tempā, nevis kā dažā izrādē ar vismaz četrām nebeidzamām beigām. Kārlis Auškāps atgādināja, ka to nudien pieprot – īsi, raiti pēc pagarās darba dienas atsvaidzinoši un beigās pat tīri vai žēl, ka jau cauri.

Izrādes apskats: Džons Neilands šeit un tagad

Dita Eglīte //Delfi.lv

Un tomēr gribējās uzrakstīt par Dailes teātra sezonas noslēguma izrādi "Džons Neilands". It kā jau tā tika pasludināta tikai par vecā iestudējuma kopiju. Turklāt kāds izrādē iesaistītais aktieris vienā no sociālajiem tīkliem "aprāja" kritiķus par neizprotamo raušanos recenzēt to, ko visi tāpat taču uzskatot par balagānu…
Lieta gan ir nopietnāka – jo runa ir par tradīcijām, latvisko humora izjūtu, DT aktieru ziedu, šarmanto Alunāntēva latvju valodu, populāro Raimonda Paula mūziku utt.
Skatījos 168. izrādi, bet, izrādei sākoties, uz mirkli rodas sajūta, ka esi laikā pārcēlies uz trīsdesmit gadus senu pagātni (rēķinot pirmizrādi 1982. gadā). Šīs sajūtas ierosina Jura Dimitera darinātais tēlaini asprātīgais priekškars, uz kura redzami pieci gluži jauneklīgi mākslinieki – Alunāns, Auškāps, Dimiters, Puzina un Pauls. Tas gan ir mirklis, jo tūliņ pat uz skatuves parādās Rēzijas Kalniņas Trīne. Aktrise ievadā atraisīti un koķeti improvizē – kontaktējoties ar publiku, lūdz izslēgt mobilos un pabrīnās, kāpēc mazdārziņi iemainīti pret teātri. Izrādes sākums tik pierāda to, ka Alunāna vecā luga un Auškāpa vecais iestudējums ir gana elastīga matrica, lai runātu arī par šodienu. Tāpēc, izrādei turpinoties, var izjust nelielu vilšanos, ka "vecā" materiāla potenciāls nav izmantots pilnībā.
Papildināts ar mūslaiku reālijām ir cirka telts karkass, kas ir centrālais scenogrāfijas elements līdzās sānu balkoniņiem. Turku suvenīrs – laimes actiņa, SAT antenas šķīvis ar mīksto mantiņu, stārķa ligzda un helovīnķirbis ir asprātīgas zīmes no mūsdienu cilvēka priekšmetu pasaules, kurā organiski iederas arī grafiti. Žēl gan, ka izrādes kontekstā tie paliek kā priekšmeti bez nozīmes un apspēles. Pretstatā tam absolūti precīzi Alunāna tekstā ieguļ tādas aktuāli darinātās "vārdu virknes" kā, piemēram, "apgāzt ar atbalstu". Vēl lielāka publikas daļa garšīgi iesmej par Neilanda "atskaiti" - divām DT pēdējās sezonas "komēdijām" "Trīnes grēki" un "Romeo un Džuljeta", vai miljoniem, kas aizgājuši garām DT, nonākot Operā, un grumbuļaino konsolidācijas vidusceļu… Sekojot NT Žurkas veidošanas paraugam, varbūt nevajadzēja kautrēties un ņemt par konsultantu DT draugu Ilmāru Šlāpinu? Un ar vienu šāvienu tiktu nošauti divi zaķi – būtu i tautiska komēdija par identitāti meklējošo Džonu Neilandu, i sociālpolitiska satīra par Latvijas dzīves aktualitātēm. Aktieri taču lieliski! Rēziju Kalniņu mūžīgi guļošās Trīnes lomā jau minēju – aktrise atkal tik garšīgi izbauda komiskās groteskas masku.
Kā zivs ūdenī jūtas Ieva Segliņa daiļās Leontīnes lomā, acu plakstiņus plikšķinot kā īsta lelle Baiba (ja nu vienīgi dikciju lielajai skatuvei varētu vēlēties labāku). Kā Georgija Vicina varonis no Gaidaja filmām izkāpis ir jancīgais Ģirta Ķestera Griborskis, savukārt ar Nikolaju Baskovu asociācijas raisās Arta Robežnieka pirmā uznāciena laikā (žēl, ka tas paliek tikai kā viena momenta "triks"). Jauki, ka sīkstuļa žīdiņa loma uzticēta Intaram Rešetinam, kas "attiecības" ar Leontīni padara spriganākas (mēs taču atšķirīgi izturamies pret veča un jaunekļa centieniem iegūt jaunas dāmas sirdi). Dainim Gaidelim gan atkal iedalīta mūžīgā policista loma un Ērikai Eglijai atkal jātusnī resnules polsteros, bet par daudz filozofiski saguris šķiet Jānis Paukštello Klumpoča lomā. Toties dubultā "laimējuši" ir visi tie skatītāji, kas sēž jautrās kvartetes tuvumā, kurā spēlē un spēlējas Gints Grāvelis, Kristaps Rasims, Lauris Dzelzītis un Valdis Liepiņš Ginta Žilinska vadībā. Aktieriem spēlēt trompeti vai kontrabasu nav nekāds joks, to pat nemuzikāls cilvēks novērtēs! Bet tas, ka Dzelzītim trompete brīžiem skan šķībi, šīs izrādes kontekstā ir pat šarmanti, un – ar kādu bērna centību sejā viņš džindžina visus "grabuļus" savā "darba vietā"!
Atjaunotais "Džons Neilands" sevī ietver jautra un dzīvesgudra kapustņika iespējas, kurās vēl bez sava gala ietamborēt šodien mums visiem svarīgas lietas. Tad arī titulvaronim, kuru atveido Artūrs Skrastiņš, būtu iespējams kļūt vēl atraisītākam, svarīgākam un pārliecinošākam. Un nebūs jāšaubās par piedāvājuma kvalitāti ne pašiem, ne skatītājiem, kuri "Neilandu" ies skatīties katru sezonas izskaņu. Lai kopā pasmietos par aizvadītās sezonas nebūšanām un no sirds kopā ar aktieriem atkal padziedātu Paula hitus. Turklāt, pielāgojot scenogrāfiju, šis ir varen labs gabals arī vasaras estrādēm.