Atpakaļ uz afišu

Tonijs Kušners

Eņģeļi Amerikā

Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām 2 daļās

 

Pirmizrāde: 2012. gada 5. decembris

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

 

Ļaudis ir pārdzīvojuši tūkstošgadi, un cilvēka sirds dzīvo lūzdama. Pasaulē valda materiālisma triumfs un veiksmīgo cilvēku noteiktie likumi. Eņģeļi ir izzuduši. Vai arī tomēr ne?

Šie cilvēki nemaz nelīdzinās cits citam, bet viņu likteņi ir nesaraujami savijušies, viņiem pašiem par to pat nenojaušot. Ietekmīgs jurists, kurš uzzina, ka drīz mirs; viņa palīgs mormonis, kurš apzinās savu homoseksualitāti, kaut arī tas nav visai labi no reliģiskā viedokļa; viņa sieva mājsaimniece, kura cieš no uzmanības trūkuma un uztver realitāti medikamentu radītā fantastiskā formā; iemīlējies pārītis, no kuriem viens ir slims ar AIDS un kuram eņģelis paziņo, ka viņš ir pravietis... Kā visi šie ļaudis ir saistīti?

Amerikāņu dramaturga Tonija Kušnera drāma „Eņģeļi Amerikā" saņēmusi Pulicera prēmiju (1993), kā arī Tonija balvu par gada labāko lugu (1993). Pēc šīs lugas motīviem ir uzņemts arī televīzijas miniseriāls „Eņģeļi Amerikā" (2003), kurā piedalās tādi pazīstami aktieri kā Als Pačīno, Merila Strīpa, Emma Tompsone u.c. Seriāls saņēmis vairākus „Zelta Globusus", kā arī 11 „Emmy" balvas visdažādākajās nominācijās.

 

LĪDZ 16 GADIEM SKATĪTIES NAV IETEICAMS! 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

Izrāde ir LTV1 raidījuma „100 g kultūras" balvas „Kilograms kultūras" ieguvēja!

Ievai Segliņai - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada aktrise
Harijam Spanovskim -  Spēlmaņu nakts 2012/2013 balva Gada aktieris otrā plāna lomā
Ivaram Auziņam - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada aktieris otrā plāna lomā 
Elīnai Lutcei - nominācija Spēlmaņu nakts 2012/2013 balvai Gada kustību mākslinieks

 

 

Informācijai:

http://www.publicacions.ub.edu/revistes/bells15/documentos/77.pdf

http://www.guernicamag.com/interviews/writing_the_playwright_1/

http://www.crosscurrents.org/Lioi0304.htm 

http://www.enotes.com/tony-kushner-essays/kushner-tony

 

Režisors - Mārtiņš Eihe

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Inga Siliņa

Horeogrāfe - Elīna Lutce

Gaismu māksliniece - Marta Laure

Video māksliniece - Dace Jokste

Lomās

Juris Bartkevičs vai Harijs Spanovskis (Rojs M. Kons / Praiors 2)
Ivars Auziņš (Džozefs Porters Pits / Praiors 1 / Eskimoss)
Ieva Segliņa (Hārpere Ameitija Pita )
Indra Briķe (Hanna Portere Pita / Rabīns Izidors Helmevics / Henrijs / Etele Rozenberga)
Intars Rešetins (Lūiss Aironsons)
Lauris Subatnieks (Praiors Volters / Vīrs parkā)
Gints Grāvelis (Belīze / Misters Mels)
Elīna Dzelme (Eņģelis / Emīlija / Māsa Ella Čaptere / Sieviete Dienvidu Bronksā)

Viedokļi

21
jan
2013
X

Brīvība pieder vairākumam

Maija Treile //kroders.lv

Mūsdienu amerikāņu dramaturga Tonija Kušnera drāma „Eņģeļi Amerikā”, ko pērnā gada nogalē Mārtiņš Eihe iestudējis Dailes teātra Mazajā zālē, godalgota gan ar Pulicera prēmiju, gan Tonija balvu, iedzīvināta zvaigžņotā un arīdzan godalgotā seriālā. Arī Dailes teātra izrāde jau paguvusi tikt pie „Kilograma kultūras” nominācijas. Varētu teikt – veiksmes stāsts. Un zināmā mērā tieši par spožo virskārtu jeb veiksmes stāstu – to, kas zem tā slēpjas un kas šim slēptajam saturam liek uzsprāgt, saplēšot mirdzošo iesaiņojumu, ir arī iestudējums un luga.

Izrādei piemīt jau dramaturga dots struktūras un iestudējumā realizēto spēles noteikumu atklātības princips (piemēram, jau Kušnera iecerē lielākā daļa aktieru spēlē vairākas lomas; vairākos plānos veidotā spēles telpa piedāvā atšķirīgas darbības vietas, taču tās nav norobežotas; vairākas izrādes ainas norisinās simultāni). Tomēr atklātais teatralitātes princips iestudējumā izpaužas nevis lakoniski attīrītā karkasa formā, bet visai estetizētās, glamūrīgās, kaut tīrās, līnijās. Kristiana Brektes veidotā izrādes telpa un Ingas Siliņas radītie kostīmi ir eleganti; skatuvi kā modes skatē centrā pārdala mēle, pa kuru arī drasē iestudējuma varoņi. Tāpat zināmu spožumu izrādei piešķir no popmūzikas zelta fonda izvēlētā mūzika – sākot ar grupu „ABBA” līdz „Queen”. Mijoties ainām, kā bieži atkārtots caurviju motīvs izmantota tēma no Frenka Sinatras leģendāri izpildītās dziesmas „Ņujorka, Ņujorka”. Iestudējuma temporitms ir raits, izrādes laikā aktieri vairākkārt dodas pie mikrofoniem, lai nodziedātu kādu dziesmu. Mizanscēnu maiņa un simultānās darbības ir labi organizētas, un izrādes forma var radīt iespaidu par meistarīgi uzvestu izklaides žanra darbu. Turklāt šo vieglumu un organisko norisi skatuves telpā Eihem un radošajai komandai izdevies panākt, neraugoties uz to, ka Kušnera teksts lasot ir visai sarežģīti iztēlojams skatuviskā darbībā.

Taču iekšpus vijīgi spilgtās formas pildīts visai grūti sagremojams saturs. Jau iestudējuma apakšvirsraksts „Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām” precīzi iezīmē noteikumus: tēlus (visi izrādes vīriešu dzimuma tēli ir homoseksuāļi), struktūru (kurā liela nozīme nereālistiskajiem komponentiem) un politisko ievirzi. Abi temati – homoseksuāļu situācija sabiedrībā un politiskā mašinērija – ir Latvijā aktuāli, taču teātrī līdz šim trūcīgi skatīti. Par izrādēm, kas patiešām (nevis formāli vai maskēti metaforiski) pievēršas politikas jautājumiem, var runāt vien atsevišķos gadījumos. Kā būtiskākie te piesaucami režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža „Visi mani prezidenti”, „Nacionālais attīstības plāns” (abi Dirty Deal Teatro) un Sīļa un komandas veidotais „Leģionāri. Diskusija ar kaušanos” (Ģertrūdes ielas teātrī). Arī homoseksualitātes tēma Latvijas teātrī risināta margināli. Geja kā citādā (komiskā) tēls izmantots dažādās epizodiskās lomās, bet darbu, kuros homoseksualitātei ierādīta nopietna vieta, ir maz. Džilindžera iestudētais „Jūdas skūpsts” (Latvijas Nacionālais teātris, 2008), šķiet, bija pirmā izrāde Latvijas teātrī, kas, pievēršoties Deivida Hēra lugā attēlotajai rakstnieka Oskara Vailda dzīves drāmai, parādīja, ka caur homoseksuāla tēla pieredzi var runāt par jebkura (neraugoties uz seksuālo orientāciju) cilvēka dzīves traģiku. Kā nopietni uztverami tēli (gan dažādās intonācijās) homoseksuāļi parādās arī tādās izrādēs kā Vladislava Nastavševa „Pērnvasar negaidot” (LNT, 2012) un „Puiši smaržo pēc apelsīniem” (Dirty Deal Teatro, 2011), kā arī Ansela Kaugera sarakstītajā epizodē izrādē „12. diena” (Dailes teātris, 2012).

Lai arī liekas būtiski minēt, ka izrāde pievēršas šīm abām tēmām, par kurām ne tikai Latvijas teātrī, bet arī sabiedrībā visbiežāk runā negribīgi, noraidoši vai pat naidīgi, tomēr reducēt izrādes tēmu tikai uz homoseksualitāti un politiku būtu tās vienkāršošana. Kušnera lugā sociāli politiskais konteksts ir ļoti būtisks, tomēr tajā ir arī kas vairāk, nekā manifests par konkrētu problēmsituāciju – AIDS uzliesmojumu, kas 1980. gadu Amerikā „padarīja redzamus” daudzus homoseksuāļus.

Viena no „Eņģeļu Amerikā” pamattēmām ir sakņu trūkums – nav savas kopīgas mitoloģijas, senvēstures, ir tikai politika. Tādas ASV pamatvērtības kā cilvēktiesības un tolerance ir trauslas – plāna, viegli pārsitama civilizācijas kārtiņa. Un šo vērtību katalizatori ir attieksme pret homoseksuāļiem, bet vēl jo vairāk – AIDS. Kā saka viens no tēliem – ebreju gejs Lūiss Aironsons „..tad, kad ir īsti sūdi, tu uzzini, ko tāda tolerance bijusi vērta. Neko. Un zem visas šīs tolerances ir degošs, kaislīgs naids.”
Tēma par savu sakņu un vērtību trūkumu, no kā cieš amerikāņi, risināta arī cita mūsdienu amerikāņu dramaturga – Treisija Letsa – lugā „Osedžas zeme”, ko pagājušā sezonā Nacionālajā teātrī iestudējis Valters Sīlis. Šajā izrādē kā pretmets un vientuļš līdzsvara punkts bez stabilām vērtībām un pamatiem dreifējošajai Vestonu ģimenei darbojās indiāņu meitene Džoanna Monevata, kas strādā par ģimenes mājkalpotāju, bet patiesībā ir sava veida eņģelis. Tonija Kušnera darbā šāda stabila, realitātē iespējama, vērtībās balstīta personība neparādās. Katrs izrādes varonis ķepurojas, kā prazdams – būvēdams savu noturēšanās konstrukciju, manipulējot ar sociāliem un politiskiem līdzekļiem, lietojot medikamentus vai slīgstot halucinācijās. „Bail ir ikvienam brīvo ļaužu zemē.”

Var rasties jautājums, kas režisorus piesaista šai šķietami amerikāniskajai tēmai? Pie mums, Latvijā, ar saknēm un vērtībām taču it kā viss kārtībā. Taču vai nereti skaļa nacionālo vērtību un patriotisma skandināšana nav tikai virspusējas klišejas, un liekulīga pareizo ģimenes vērtību piesaukšana pretstatā netradicionāliem attiecību modeļiem neiet roku rokā ar acu pievēršanu uz to, ka arī „pareizajās” ģimenēs nereti notiek daudz kas „nepareizs”? Ciktāl, vai cik dziļi, mūsu vērtību izpratne un atzīšana sniedzas? Ciktāl mēs brīvajā Latvijā esam patiesi brīvi, saskaroties ar citādo, atšķirīgo? Brīvība dod balsi citādajam, bet, kad tas sāk patiesi runāt par savām izjūtām, realitātē nākas sadurties ar milzīgu neiecietību un aizspriedumiem. Tā ir arī viena no Latvijas problēmām – nespēja uztvert homoseksuālu cilvēku kā cilvēku, nevis „nepareizā” virzienā orientētu dzimuma pārstāvi. Tāpēc ir svarīgi teātrī nopietni runāt arī par homoseksuālu mīlestību, attiecībām, jūtām, kas nebūt nereducējas un neaprobežojas ar seksu, bet ir (vispār)cilvēcīgas un savā dziļākajā būtībā stāv pāri dzimuma piederībai (vienlaikus būdamas ar to saistītas, jo no savas dzimumidentitātes nevari izbēgt, ignorēt, izlikties, ka tādas nav).

Ideja par dzīvi, kurā virspusē ir taisnās, skaidrās un drošās līnijās veidots zīmējums, zem kuras slēpjas pagleznojums – izplūdis, ēnām bagāts un neskaidrs, izrādē realizējas arī aktierspēles līmenī. Groteska un teatralitāte aktierdarbos mijas un tiek apvienota ar psiholoģisku spēli. Ginta Grāveļa, Indras Briķes un Elīnas Dzelmes veidotajos un izrādē mainītajos (katram aktierim ir vairākas epizodiskas lomas) tēlos teatralitāte un realitātes fragmentācija izpaužas kā nereālistisko tēlu, tā epizodisko lomu atveidē. Indra Briķe kā rabīns Izidors Helmevics „atklāj” izrādi un uzdod toni, kas pirmajā mirklī šķiet pat pārāk teatrāls. Balanss starp izkāpinātajiem, pat komiskajiem izteiksmes līdzekļiem, kam vajadzētu padarīt mazāk sentimentālu, bet jo spēcīgāku drāmu, tomēr neizdodas tik gluds. Lielākoties aktierdarbos tomēr īsti neizdodas sasniegt to emocionālā piepildījuma līmeni, kas ļautu skatītājam izrādes varoņos saskatīt sevi, nevis „citu”, un aizskartu tās stīgas, kas visiem kopīgas – bailes no nāves, vientulības, neatzīšanas, apsmiekla, vajadzību pēc mīlestības un atbalsta. Vispārcilvēcīgās, tātad majoritārās izjūtas, kas vienlaikus subjektīvi tomēr liek justies kā minoritātei.

Viena no centrālajām attiecību līnijām ir Intara Rešetina Lūisa un Laura Subatnieka mirstošā Praiora starpā – mīlestība un arī vājums. Intaram Rešetinam pārliecinoši izdodas izveidot mīlošu tēlu, kas salūst drauga slimības un tuvojošās nāves priekšā, pašam apzinoties savas rīcības cēluma trūkumu. Lauris Subatnieks šķiet no lomas distancētāks, izvēloties karikatūriskus līdzekļus ne tikai izrādes formas, bet arī personiskās attieksmes dēļ.

Attiecības starp „pareizo” ārējo čaulu un slēpto iekšējo neatbilsmi tai visplašāk risinātas ar diviem tēliem, slēptajiem homoseksuāļiem, – ietekmīgo advokātu un politikas pelēko kardinālu Roju Konu un tiesas darbinieku, precēto mormoni Džozefu Porteru Pitu. Ja vēlies piederēt majoritātei, melo un dzīvo, kā vairākums prasa. Rojs Kons aktiera Harija Spanovska atveidojumā ir spilgts šāda varenā meļa, lielā spēlētāja iemiesojums, paša vārdiem: „heteroseksuāls vīrietis, (..) kurš drāžas ar puišiem”. Un pat AIDS nesatricina viņa paša radīto majoritātes līdera tēlu, politkorektuma vārdā AIDS var tikt pārsaukts par aknu vēzi. Aktierim izdodas radīt vienlaikus baisi cinisku un ieturētu tēlu. Ivara Auziņa Džo izrādes laikā noiet pašatklāsmes ceļu, kurā seksualitāte ir tikai viens no aspektiem, kas, iespējams, tikai straujāk liek uzšvirkstēt eksistenciālām ciešanām, sākot ar tieksmi pēc iznīcības un spējas radīt sevi no jauna („Es lūdzu, lai Dievs mani sadragā, lai sašķaida mani mazos gabaliņos un sāk atkal visu no gala.”) līdz triecienam par nespēju attaisnot cerības, būt labam un atziņai, ka otrā cilvēkā – sievā Hārperē – tam nepieciešama tieši tumšā personības daļa, ko viņš arī kultivē. Iespējams, jau abos tēlos ierakstītās divdabības – sociālās maskas un zem tās rūpīgi slēptās identitātes – dēļ (jau pašā tēlā ir distance, kas vairs netiek papildināta ar aktierspēles līdzekļiem) tieši Harijam Spanovskim un Ivaram Auziņam izdodas radīt piesātinātākos izrādes varoņus.

Vēl viens no būtiskākajiem tēliem, šķietami nevainīgākais upuris uz ārprāta robežas vai jau pāri tai, ir Džo sieva Hārpere. Aktrise Ieva Segliņa jauno sievieti, kas sirgst ar agorafobiju (bailes iziet no mājām) un, šķiet, arī citām fobijām, kuras cenšas nomākt, niekojoties ar psihotropo vielu Valiumu, tēlo kā dezorientētu, apjukušu, savās smadzenēs apmaldījušos, bet vienlaikus aizkustinošu būtni. Galvenokārt komunicējot ar halucināciju radītiem biedriem, jaucot patiesību ar meliem, realitāti ar fantāzijām, Hārpere iezīmē galējo robežu, kad iekļaušanās sociālā sistēmā ir tik biedējoša, ka vairs nav iespējama. Brīvība pieder tikai stiprajiem.

Un brīvība tomēr ir zilacaino, rozādaino heteroseksuāļu monopols. Kad Džo pa telefonu atzīstas mātei savā homoseksualitātē, viņa ir skarba: „Tu esi pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka tēvs tevi nemīlēja – tāpēc jau nav jākļūst smieklīgam.” Nežēlīgi, bet arī dzīve kā barga māte no šiem slimajiem, salauztajiem un apjukušajiem cilvēkiem prasa kļūt pieaugušiem. Vai tā būtu tāda pieaugšana kā Rojam Konam?

Iespējams, trenētam un labi sagatavotam skatītājam izdodas „darbu” (jo šī ir izrāde, kurā no skatītāja tiek prasīta intelektuālā iesaiste) paveikt jau izrādes laikā un saņemt spēcīgu lādiņu. Citam, ne tik ideālam, tomēr centīgam skatītājam jāstrādā pēc izrādes (jāiet atkārtoti un/vai jāpārlasa luga). Tomēr šķiet, ka liela daļa skatītāju tomēr būs noskatījušies diezgan izklaidējošas formas izrādi par citiem, svešajiem. Lai arī lugas tēmas ir aktuālas, tomēr, iestudējot to mūsdienu Latvijā, ir gan laika, gan teritoriālā attāluma noteikts atsvešinājuma papildlīmenis; un arī iestudējuma estētika un aktierspēles veids šajā gadījumā distanci īpaši nemazina.

21
dec
2012
X

Geji un eņģeļi uz vienas skatuves

Līvija Dūmiņa //Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai

Dailes teātrī Mārtiņš Eihe iestudējis ebreju izcelsmes amerikāņa un – šajā gadījumā tas ir svarīgi – geja Tonija Kušnera lugu Eņģeļi Amerikā. Precīzāk, tās pirmo daļu, kas saņēmusi Pulicera prēmiju un Tonija balvu. Tātad mums ir darīšana ar izcilu laikmetīgo dramaturģiju, kas tapusi 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Ebreji, mormoņi, geji, narkomāni, AIDS, Ronalda Reigana valdīšanas laiks Amerikā – tie ir Tonija Kušnera lugas pieturas punkti.

Visai loģisks ir jautājums, kas vidējam latvietim, kurš lamā visas valdības pēc kārtas, bet, skatoties TV sižetus par praidistiem un to virzienā lidojošajiem mēsliem, sauc, ka tā šiem slimajiem izvirtuļiem vajag, pastarpām nožagojoties, ka ebreji ir viltnieki, kam Izraēlā jau sen ir izgudrotas pretvēža zāles, bet atriebībā par holokaustu viņi tās Eiropai nedos, – kas vidējam latvietim republikāņu ziedu laiku Amerikas problēmas?80. gadi, 20. gadsimta mēra – AIDS – uzvaras gājiens. Kas mums daļas par to? Šaipusē sākās perestroika, svinējām Krišjāņa Barona 150. jubileju. Nu labi, 1985. gadā PSRS tika pieņemts dekrēts par cīņas pastiprināšanu ar žūpību, kam sekoja «mēru pieņemšana» Latvijas PSR, kā rezultātā narkomānija arī padomjzemē plauka rētainos ziedos. Bet kurš gan to vairs atceras? Pirmie HIV/AIDS gadījumi Latvijā fiksēti tikai 1987. gadā un vēl pat 90. gados pie mums tā ir tikai geju problēma. Amerika ar savu sapuvušo kapitālistu morāli mums joprojām bija tāla, bet Atmoda tuvojās.

Šodien viss ir citādi. Bet uz Dailes teātra Mazās zāles skatuves valda – saukšu to par ārpuslaiku. Tekstos 80. gadu Amerika, Ingas Siliņas kostīmu izvēlē pelēcīga neitralitāte, kas tuvāka mūsdienām, Kristiana Brektes scenogrāfijā jaucas disko ēra un balto ādas dīvānu pārlaicība, bet muzikālajā noformējumā valda 70.–80. gadi: ABBA un Dancing Queen, Bronski Beat un Smalltown Boy, Glorija Geinora un disko grāvējs I Will Survive, Queen un I Want to Break Free – sava laika seksuālo minoritāšu himnas. Spoguļbumba ir savā vietā, mēle, pa kuru kā modes skatē defilē aktieri, sadala skatuvi dzīvojamo un publisko telpu ligzdās, savienojot dzīvi un teātri, patiesumu un samākslotību, intīmo un sabiedrisko.

Noskatoties izrādi divas reizes, izzīmējās arī divas problēmas – laiks un spēle. Par pirmo jau rakstīju ievadā – kas man Hekabe un kas es tai, citējot Šekspīru. Varbūt vajadzēja lugu lokalizēt, jo atsvešinājums, kas citkārt palīdz labāk sajust, saprast sevi un mūs, šoreiz strādā fragmentāri. Bedre starp 80. gadu Amerikas vēsturi un pārlaicīgo un vispārcilvēcisko, ko neierobežo sabiedrības piekarinātās birkas – gejs, lesbiete, narkomāns, AIDS nolemtais –, tomēr ir, un es tajā iekritu abas reizes. Kaut izrāpusies secināju, ka man izrādes stāsts ir par to pašu banālo mīlestību un saturs, ko nu katrs šajā vārdā ietilpina, ir ļoti dažāds.

Otra problēma – spēle. Ideālā gadījumā izrādes intonācija viscaur šūpotos starp traģisko un komisko, taču realitātē nosveras uz pēdējo, diemžēl arī ieslīdot kariķēšanā. Jāpiebilst, ka lugas autors ir paredzējis – vairākus tēlus spēlē viens aktieris. Tas nozīmē sava veida maskošanos, spēlēšanos ar identitātēm un to pašu birku apšaubīšanu, kad saberž putekļos priekšstatus un stereotipus. Fiziskais ķermenis, dzimums ir maska, zem kuras slēpjas cilvēka dvēsele.

Aktieri šajā izrādē dalās tajos, kas dzīvojas tēlā, un otrajos, kas to spēlē. Visi izrādes vīrieši ir homoseksuāli. Varētu jau kritiski burbuļot par to, ka aktierim jāspēj distancēties no personīgās attieksmes, nenesot to līdzi uz skatuves, bet sievišķīgi tomēr novērtēju, ka vīrieši ne tikai izskatās pēc vīriešiem (ir vīrišķīgi uz jaunāko paaudžu džastinbīberisma fona), bet arī demonstrē savu pret nostāju. Tas galvenokārt attiecas uz jūkošo geju pāri Laura Subatnieka un Intara Rešetina izpildījumā, lai gan aktieru nostāšanās blakus tēlam noved pie tā, ka traģiskais lugas slānis kļūst plānāks, liekot vairāk smaidīt par šīm geju mīlas problēmām, kas tomēr iecerētas nopietni un tā arī izskan slavenajā HBO miniseriālā Angels in America (2003). Lauris Subatnieks geju spēlē pārliecinoši, precīzi liekot lietā ārējos tēla veidošanas līdzekļus. Intars Rešetins tiem cenšas pievienot iekšējo pamatojumu, meklējot plašajā cilvēciskās vielas laukā. Dažbrīd tas izdodas, trešajā izrādē jau vairāk, izlīdzinot svaru kausus par labu traģikai.

Harijs Spanovskis jurista Roja M. Kona lomā veikli noiet pa virvi starp «būt» un «spēlēt», radot vienu no spēcīgākajiem, apjomīgākajiem izrādes tēliem ar savu necaursitami cieto pārliecību par pasaules kārtību un savu vietu tajā. Indra Briķe, arī abās vīriešu lomās, izslīpē un līdz skatītājiem aiznes to kodolu – vienīgi Hannas esamībai trūkst režisora treknā zīmuļa, kas pasvītrotu svarīgāko, jo visa pārcelšanās un ierašanās Ņujorkā līnija pat šķiet lieka. Elīna Dzelme kā skaistais Eņģelis un medmāsa Emīlija līdzinās pārpasaulīgai parādībai, bet Sieviete Dienvidu Bronksā sanākusi karikatūrai līdzīga.

Savas lomas telpā meistarīgi dzīvojas Ieva Segliņa, atveidojot no Valiuma atkarīgo un fantāziju pasaulē mītošo Hārperi, – patiešām lieliska, pat ja vietām vēl pārspīlē ar dīvainā spēlēšanu. Ļoti pārliecinoši savas lomas telpā dzīvo arī Ivars Auziņš Hārperes vīra – slēptā geja Džozefa tēlā. Viņa dvēseles kolīzijām noticu uzreiz. Salīdzinoši bālāks ir Gints Grāvelis abās savās lomās, un izskatās, ka režisors apzināti krāsojis ciet to spilgtumu, taču ieguvuma īsti nav.

Šī izrāde droši vien būs pārbaudījums Dailes teātra publikai. Tāpēc brīdinu – netērējiet laiku un naudu, ja neciešat teātrī rupjības, ja par labu humora izjūtu jūs neviens nav paslavējis un visu ar seksu saistīto uzskatāt tikai par savas guļamistabas tumsai piederīgu.

Bet tas ir labs darbs, kam iespēlējoties forma un saturs varētu saplūst kopā ciešāk, aizaudzējot kariķētā caurumus. Jautājums – kāpēc smaidām par seksuālajām minoritātēm, ebrejiem un mormoņiem – paliek. Kāpēc smaidīt par amīšiem un politikas taisītājiem, latviešiem varētu būt saprotami. Un vēl. Atceroties, kā Intars Rešetins dzied Smalltown Boy, kā aktieri dejo (horeogrāfe Elīna Lutce), kā Lauris Subatnieks defilē pa mēliun atvaira spokus, kā... Šādu «kā», ko vērts redzēt, ir daudz. Izrādes 80. gadu dzīves svinēšanas gaisotne, par spīti visam, rada ļoti vieglu, pozitīvu noskaņu, kas izgaismo pasauli priecīgās krāsās.

18
dec
2012
X

Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām

Santa Remere //satori.lv

Vispirms es gribētu pateikt pavisam īsi un vienkārši – un daudzi izrādi redzējušie man piekritīs – ka Mārtiņa Eihes iestudētā Tonija Kušnera luga "Eņģeļi Amerikā" iespējams ir labākais, kas pēdējā laikā ir noticis ar "Dailes" teātri. Pat ja "Eņģeļi Amerikā" netiks atzīta par labāko 2012. gada izrādi, tā noteikti ir liels pavērsiens teātra repertuārā un aktieru profesionalitātes apliecināšanā jeb, kā atzina draugs gejs, ar kuru kopā apmeklēju šo izrādi – "kāds cilvēcīgs žests no majoritātes puses".

Izrāde koncentrē sevī visas smagās mūsdienu sabiedrības tēmas – homofobija, rasisms, varaskāre, korupcija, reliģijas krīze, aukstā kara sekas. Lugas darbība risinās astoņdesmitajos gados ASV, laikā, kad tieši homoseksuālajā sabiedrības daļā strauji izplatījās saslimšana ar AIDS, piespiedu kārtā daudziem liekot "iznākt no skapja" un vēršot apkārtējo uzmanību uz šīs liderīgās kopienas traģisko beztiesiskumu. Pat ja dažos ASV štatos situācija geju tiesību un rasisma jautājumos ir uzlabojusies, Kušnera luga joprojām ir aktuāla arī tur, ietverot sevī plašāku tiesiskuma un brīvības skatījumu, bet patreizējā situācijā Latvijā tā ir trāpījusi desmitniekā. Pat ja neliela sabiedrības daļa ir pietiekami brīvdomīga un ar sajūsmu būtu akceptējuši šo izrādi arī pirms gadiem desmit vai piecpadsmit kādā modernā teātra festivālā, tai nebūtu tādas iedarbības kā šobrīd uz tautā populārā "Dailes" teātra skatuves. "Sabiedrība ir tik brīva, cik brīvi ir tās mazāk priviliģētie locekļi"[1], un tas, cik lielā mērā sabiedrība spēj pieņemt minoritātes, ir visas sabiedrības tiesiskuma rādītājs.

Izlasot apakšvirsrakstu "Gejiskas fantāzijas...", mēs sagaidām tipisku "Dailes" komēdiju ar pārģērbšanos sieviešu drēbēs, un pirmā aina ar veco rabīnu, kuru acīmredzami tēlo sieviete (brīnišķīgā un daudzveidīgā Indra Briķe), šo priekšstatu apliecina. Lai arī vecā, šķietami pakūkojušā vīra stāstā iezogas dažas šokējoši dziļdomīgas atziņas par pārcelšanos uz Jauno Pasauli, kas piesaka izrādes amplitūdu: no kariķējoši smieklīgā līdz skaudri cēlajam, vēl nekas netop skaidrs par izrādes daudzslāņainību un izliktajām lamatām, taču – ja tu smējies par veco, blaumanisko ebreju, tad arī tu esi viens no tiem, uz ko šī izrāde attiecas: viens no tiem, kam ir aizspriedumi pret minoritāti.

Izrāde turpinās, parādās uzvalkos tērptie darījumu amerikāņi, dzirkstī asprātības, un pār varoņu lūpām veļas rupjības. Pie katra "sūda" publika draudzīgi ieķiķinās – kā jau parasts. Kad tiek nevietā zaimots Dieva vārds, advokāts un pārliecināts mormonis Džo Pits (Ivars Auziņš ar Breda Pita bārdiņu) lūdzoši apklusina savu biznesa hierarhijā augstākstāvošo sarunu biedru Roju Konu, ietekmīgu advokātu – reālu, ASV vēsturē labi pazīstamu personāžu, kurš uzsēdināja uz elektriskā krēsla PSRS savervētos civilos spiegus Etelu un Juliusu Rozenbergus par atombumbas noslēpuma nodošanu. Rojs Kons ir īsta politikas haizivs – politiskajai elitei tuvu stāvoša persona, agresīvs komunistu nīdējs, mačisks kretīns un homofobisks gejs (Harijs Spanovskis – lieliska lomas tēlotāja izvēle, milzīgs pārsteigums, fantastiski groza dibenu izrādes beigās!). Kā varonis izrādē paskaidro, lielā mērā rezumējot lugas galveno problemātiku: "Homoseksuāļi nav vīrieši, kas guļ ar citiem vīriešiem. Tie ir cilvēki, kas jau piecpadsmit gadus nespēj no pilsētas domes izsist pretdiskriminācijas līgumu. Homoseksuāļi ir cilvēki, kas nevienu nepazīst un kurus neviens nepazīst. Tie ir cilvēki, kam nav nekādas ietekmes. Vai tas izklausās pēc manis, Henrij?"

Zāle pārmaiņas pēc neķiķina, kad homoseksuāļi parādās uz skatuves, pat ja Lauris Subatnieks sieviešu rītasvārkos un ar lūpukrāsiņu izskatās visnotaļ amizanti. Tāpat arī Intars Rešetins viņa partnera, nervoza, sevi šaustoša ebreju geja lomā ir ļoti organisks, un cauri visām asprātībām un likteņa ciniskajiem pavērsieniem starp abiem mīlniekiem ir jūtams īsts, sirdi plosošs strāvojums. Aktieri uz skatuves, šķiet, jūtas ļoti ērti un runā nepiespiesti. Teksts ir trāpīgs, lakonisks, un ainas gludi nomaina cita citu kā Holivudas montāžā. Ne tikai saturiski, bet arī formas un teksta ziņā izrāde postulē brīvības tēmu. Tā taču ir Amerika, kur visiem, gan labajiem, gan sliktajiem, ir tiesības izteikties un būt uzklausītiem. Luiss (Rešetins) satiek tualetē Džo (Auziņu) un netaktiski nosauc viņu gan par geju, gan republikāni. Nosauktais, ar taisnu muguru un acis nenolaidis, atbild: "Jā, es balsoju par Reiganu," un pēc neilga mulsuma brīža atklāj arī savu homoseksualitāti. Izrādē sižetiski praktiski netiek uzturētas intrigas, kādas tās parasti mēdz būt: viņš uzmācās vai tikai tā šķita? ir stāvoklī vai nav stāvoklī? ir gejs – nav gejs? Tiklīdz kāds no šiem jautājumiem parādās, tam ātri seko arī atbilde, nesniedzot skatītājam mazo, tīksmīgo prieciņu – zināt vairāk, nekā tobrīd zina varoņi. Neviens neko nenoklusē un neizmanto stratēģiski izdevīgas spēlītes, pat Hārperes, homoseksuālā Džo sievas (Ieva Segliņa – tikpat mīlīga kā viņas pelēkā, trīsulīgā vilnas fraciņa; sapņos un skarbajā patiesībā nomaldījies Dieva jēriņš, kas izšķirošā brīdī sakož zobus un ir gatavs uzzināt patiesību) gadījumā: tradicionāli teātrī mēs sagaidītu atriebīgo, viltīgo sieviešu gājienu un spekulēšanu ar grūtniecību, bet viņas vienīgais trumpis ir atbruņojošs naivums un atklātība: varbūt esmu, varbūt neesmu, bet tagad mums katram ir savs noslēpums, "draudziņ".

Šī luga vienkārši noskalo ar lielu šalti visas tās mazo ļaužu pretīgās peripetijas, uz kurām tiek balstīts vairums scenāriju. Tā ir viena atklāšanās pēc otras, kas uzņem tempu, ripojot pretī pasaules galam. Homoseksuāļu "atklāšanās" ir tikai koša glazūriņa galvenajam jautājumam par absolūtas atklātības un brīvības iespējamību. Brīvajā pasaulē dzīvo mūsu aizspriedumu stereotipiskie varoņi: ebrejs, melnais, gejs, sliktais politiķis, un starp viņiem dažādās kombinācijās risinās attiecību drāma, kas uzrāda arī pašu minoritāšu savstarpējos aizspriedumus un atklātības iekšējos konfliktus. Darbība risinās Ņujorkā – demokrātijas citadeles pašā sirdī. Tās Centrālparks ir sakrāla vieta, uz kuru naktī pīlēs paklausīties dodas visdumpīgākais no visiem – Holdens Kolfīlds – un kurā pa tumsu klīst Kušnera geji, meklējot to, kas viņiem pienākas. Vieta, no kuras izmisušais Džo nakts vidū zvana savai mormoņu mātei, lai atzītos.

Nekādu noklusējumu – tāds ir Kušnera iecerētais caurspīdīgums, kuru viņš uzsver kā nepieciešamu arī lugas uzbūvē: visiem vadiem uz skatuves ir jābūt redzamiem, nekādu melno priekškaru, tumsas vai aizmugurisku skatuves pārkārtojumu. Tas, ka mēs redzam vienus un tos pašus aktierus vairākās lomās, nav mūsu režisora ieviesums kādos taupības nolūkos. lugas autors ir devis konkrētus norādījumus lomu sadalījumam (māte – arī rabīns, Henrijs un Etela Rozenberga; misters Mels – viņš arī transvestīts Belīze (Gints Grāvelis) utt.), kam acīmredzot ir būtiska loma izrādes efekta panākšanai.

Ko šādi lugas autora uzstādījumi prasa no režisora un aktieru puses? Augstu godīguma un uzticēšanās pakāpi. Mēs visi esam ieguvēji no tā, ka šo izrādi ir uzvedis tieši Eihe, kuram ir vērā ņemama pieredze netradicionālu un eksperimentālu izrāžu veidošanas pieredze, elastīgs skatījums uz mūsdienīgajām vērtībām, bet nepiemīt visgudras pašapliecināšanās tendence. Viņš risina izrādi dinamiski un vienkārši, raiti mijot traģisko ar komisko, dramatiskos momentus viegli nogludinot ar muzikāliem popmūzikas iestarpinājumiem gejiska glamūra ietvaros, kas izsauc labsajūtas skudriņas uz svaigi norīvētās ādas. Izrāde gan ir ļoti amerikāniska – tie ir amerikāņu joki un varoņi, un aktieri runā amerikāņu valodu. Pie tās ir mazliet jāpierod ne tikai skatītājiem, bet, šķiet, arī pašiem aktieriem, jo pēc dažiem burtiski pārtulkotajiem "sūkā sūdu" vai "ar naudu pilna peža", kas amerikānim valodā pasprūk tikpat viegli, kā viņš sakrusto kājas uz galda, uz mūsu skatuves atstāj neveiklas smieklu pauzes. Bet Kušners ir piekodinājis vismaz lugas otrās daļas sākumā, ka tā ir komēdija, taču ne farss, un jebkāda blakussēdētāja dunkāšana aiz smiekliem šeit neiederas – tikai tā varot panākt patiešām komisku efektu.

Eihem ir izdevies panākt, ka, neskatoties uz komiskā klātbūtni, uz skatuves parādās geji, nevis kariķēti pediņi. Neliels slieksnis, kas daļēji iespējams ir tieši zāles reakcijas noteikts (un izrāde notiek tomēr ļoti ciešā kontaktā ar skatītāju), tomēr pastāv. Ainā, kurā Belīze ieziež Praioru ar krēmu vai atsevišķos deju momentos, pareizo manierīguma robežu, šķiet, prastu noturēt tikai īsts homoseksuālis. Taču arī jebkāda neveiklība attiecībā uz tēlojumu noteikti iekļaujas Kušnera iecerētajā izrādes un tēlojuma "caurspīdīgumā".

Nenāk prātā neviena latviešu aktrise, kura varētu būt vēl piemērotāka Hārperes lomai par Ievu Segliņu (jauna meitene ar bagātu fantāziju, kas cieš no agorafobijas, nelielas atkarības no diazepāma un tā, ka mīļotais vīrietis ir viņu atstājis novārtā). Hārpere ir pirmais portāls, caur kuru izrādē ienāk arī maģiskais reālisms: gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņa ir viens no lugas eņģeļiem, līdzās AIDS slimniekam Praioram, kas saka tikai patiesību un ceļo medikamentu izraisītajā halucināciju pasaulē. Arī Segliņas pirmajā iznācienā tomēr ir jūtams neliels izklupiens – straujā garastāvokļa svārstīšanās no naidpilnas skatītāju apsūdzēšanas uz bērnišķīgu sajūsmu par dabas skaistumu liek domāt par rūdītu amfetamīniķi, nevis vieglu nomierinošo līdzekļu atkarību apvienojumā ar bagātu fantāziju, un padara varoni mazliet negatīvi karikatūrisku. Taču iespējams, arī tas ir kāds aizspriedumu tests skatītājam. Tālākā izrādes gaitā Segliņa ir vienkārši aizkustinoša un tēlo mazo dīvainīti bez liekiem pārspīlējumiem, brīžiem panākot ledus aukstas dušas efektu, kad viņa maigi nočiepst kaut ko tādu kā: "Tu neesi slims. Tevī ir tāda daļa, kuru slimība nav skārusi."

Pamatideja gan ir tāda, ka Amerikā eņģeļu nav – tai nav garīgās pagātnes, ir tikai politiskā, pašu radītā. Un tai nav arī nekādas aizmugures, kas pateiktu, kas ir labs un kas ir slikts. Izrādes pirmā daļa beidzas ar eņģeļa (Elīna Dzelme – viņa arī Emīlija, māsa Ella Čaptere un kuplkrūtaina bezpajumtniece Dienvidu Bronksā) atnākšanu. Par to, kas notiks pēc apokalipses, cerams, mēs uzzināsim šīs pašas komandas iestudētajā lugas otrajā daļā. Kušnera darba kopējais garums ir 7 stundas, kas iekļaujas 2 izrādēs. Varētu šķist, ka esmu jau atstāstījusi visu sižetu, bet tā nav, turklāt sižeta zināšana noteikti netraucē izbaudīt šo uz teksta pērlēm balstīto drāmu. Jo vairāk – to ir vērts pārlasīt un skatīties atkārtotus iestudējumus, līdzīgi kā Glorijas Geinoras "I will survive" neviens neklausās tikai vienu reizi.

Tomasa Kušnera luga "Eņģeļi Amerikā. Gejiskas fantāzijas par valstiskām tēmām" ir grandiozs dramaturģisks darbs par atklātību, kuru mums ir iespēja skatīties ļoti veiksmīgā Mārtiņa Eihes iestudējumā. Izrāde kārtu pa kārtai ļauj arī skatītājam pašam atraisīties un piedzīvot atklāsmes. Maģiskie brīži aktieru komandai (pēc Kušnera vēlējuma) ir izdevušies patiešām brīnumaini. Protams, tā ir tikai neiespējama un neticama fantāzija, ka kādu dienu mēs visi būsim tik godīgi un brīvi, ka risināsim sarunas, skatoties pretiniekam acīs, taču šajā fantāzijā ir kaut kas no Martina Lutera Kinga: "I have a dream...".

[1]"Society is free only to the extent that is its least privileged and its least tolerated members are free" - Christian Bay, Structure of Freedom, 1970s

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi