Atpakaļ uz afišu

Maksims Gorkijs

Saules bērni

Drāma 2 cēlienos

 

No krievu valodas tulkojis Dž.Dž.Džilindžers

 

Pirmizrāde: 2015. gada 9. janvāris

Maksims Gorkijs (1868-1936) ir viens no pasaulē pazīstamākajiem un nozīmīgākajiem krievu rakstniekiem un domātājiem. Viņa luga „Saules bērni" (1905) sarakstīta Petropavlovskas cietoksnī, kur Gorkijs nokļuva sakarā ar janvāra revolūcijas notikumiem. Tas ir dramatisks vēstījums par inteliģences pārstāvju ģimeni, kurai liktenis lēmis dzīvot grūtos pārmaiņu laikos. Gudriem, laipniem un labiem cilvēkiem, kuriem reiz bijuši savi ideāli un cerības, pēkšņi nākas saskarties ar pūļa un naida briesmīgo seju.

Mīlestība, vientulība, atsvešinājums un ilgas - tās ir literatūras un mākslas klasikas mūžīgās tēmas, bet tik daudz ko nosaka laiks, kurā cilvēkam ir lemts dzīvot. Tur, kur ir izlietas asinis, nekad neuzplauks puķes. Kā lai dzīvo skaisti? Visiem vajag mazlietiņ laimes, un mīlestības vienmēr ir par maz.

Jau 1905.gadā luga „Saules bērni" tika izrādīta Maskavas Dailes teātrī. 1906.gadā luga iestudēta Rīgas Latviešu teātrī.

 

IZRĀDĒ SMĒĶĒ!

 

Jurim Žagaram - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada aktieris

Artim Robežniekam - "Spēlmaņu nakts 2015" balva Gada aktieris otrā plāna lomā

Ilzei Vītoliņai - "Spēlmaņu nakts 2015" nominācija Gada kostīmu māksliniece

 

Ar izrādes "Saules bērni" režisoru Dž. Dž. Džilindžeru sarunājas kultūras žurnālists Arno Jundze

LASIET SARUNU! 

Par lugas autoru Maksimu Gorkiju lasiet šeit!

 

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/juris-zagars-un-gorkija-saules-berni.a48398/

http://www.diena.lv/kd/teatris/juris-zagars-par-aizejoso-laiku-jaungada-apnemsanos-un-nemainigam-vertibam-14083833

http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/saules-berni--izrade-par-aizejosha-laika-cilvekiem-pirmsrevoluci.a112508/

http://www.la.lv/sajutas-parakaja-pakape/

http://nra.lv/kultura/132177-aktrise-erika-eglija-si-man-ir-pirma-tada-veida-loma.htm

 

Plašāka informācija:

http://biographer.ru/biographies/64.html

http://www.litra.ru/biography/get/wrid/00078701184773068801/

http://www.doc20vek.ru/node/2186

 

Information about this performance in English you can find HERE.

Информацию об этом спектакле на русском языке можно найти ЗДЕСЬ.

 

 

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Režisora asistente - Inga Krasovska

Scenogrāfs - Kristians Brekte

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Komponists - Kārlis Lācis

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins

Lomās

Juris Žagars (Pāvels Fjodorovičs Protasovs)
Ērika Eglija (Ļiza, viņa māsa)
Kristīne Nevarauska (Jeļena Nikolajevna, viņa sieva)
Ģirts Ķesteris (Dmitrijs Sergejevičs Vagins)
Artis Robežnieks (Boriss Nikolajevičs Čepurnojs)
Vita Vārpiņa (Melānija, viņa māsa)
Juris Kalniņš (Nazars Avdejevičs)
Edijs Zalaks (Miša, viņa dēls)
Lauris Dzelzītis (Jegors, atslēdznieks)
Aija Dzērve (Avdotja, viņa sieva / Luša, istabene)
Aldis Siliņš (Jakovs Trošins)
Lidija Pupure (Antonovna, aukle)
Sarmīte Rubule (Fima, istabene)
Dainis Gaidelis (Romāns, sētnieks)

Viedokļi

27
jan
2015
X

Māja bez rītdienas

Maija Svarinska //kroders.lv

Maksims Gorkijs, kā zināms, bijis centīgs un paklausīgs Antona Čehova skolnieks, taču skolotāju tomēr nav pārspējis. Luga „Saules bērni” to pilnā mērā apliecina. Tas ir viens no vājākajiem Gorkija dramaturģijas darbiem. Pārlasīju un brīnījos, kāds marionešu spiedogs uzlikts varoņu uzvedībai, tas ir, viņi bieži vadās nevis no jūtu vai rakstura loģikas, bet pēc autora idejas norādēm. Nezinu, bet, iespējams, daudz ko var pamatot ar rakstnieka noskaņojumu, jo luga tapusi uzreiz pēc 1905. gada Asiņainās svētdienas, turklāt vēl Pēterburgas Petropavlovskas cietokšņa kamerā, kurā Gorkiju ieslodzīja, kad viņa dzīvoklī tika uziets viens no strādnieku kustības vadītājiem – pops Gapons. Bet, galvenais, domāju, ka autoru nomāca priekšnojautas un drudžainā steiga, kādā vajadzēja rast risinājumu, jo dižais rakstnieks, protams, saprata, ka, runājot viņa laikabiedra Jūlija Aihenvalda vārdiem, „Krievija pārdzīvo dziļu un ilgu zemestrīci”.

Tomēr situācijas risinājuma koncepcijā Gorkijs neko jaunu nav atradis: viņa daiļradē saulainās perspektīvas tēma izskan daudzkārt (piemēram, „Vecā Izergila”, „Makars Čudra” u.c.). Turklāt saules kults ir viens no simbolisma motīviem Krievijā 20. gadsimta sākumā, un visspilgtāk tas tiek pausts Konstantina Baļmonta grāmatā „Būsim kā saule”. Atbilstīgi šai idejai saules bērni ir ļaudis, kas meklē dzīves jēgu, tiecas pretim patiesībai, gaismai un brīvībai. Citiem vārdiem, šo cilvēku slāni Krievijā sāka dēvēt par inteliģenci, tai pretstatot vienkāršo tautu, kas dzīvo gara tumsībā. Lugā „Saules bērni” Gorkijs šos saules un tumsības pretpolus iezīmējis ar visai vienkāršota dalījuma paņēmienu, proti, ar dažādiem sociāliem slāņiem.

Rakstu šo recenziju pēc tam, kad esmu noskatījusies Ņikitas Mihalkova dokumentālo filmu „Ivana Buņina vieglā elpa”, kurā arī jaušams – vai nu tie ir kinokadri, Buņina dienasgrāmatas teksts, vai paša Mihalkova patoss – tieši tas pats stingrais pretstatījums: mēs, inteliģence, un viņi, vienkāršie ļautiņi. Kad Mihalkovs kadrā uzrunā savus skatītājus, taujādams, kāpēc Rietumos ir labklājība un kārtība, bet šeit, proti, pie mums Krievijā, ik pa laikam sabrukums, man nevilšus iešāvās prātā: varbūt tieši tādēļ, ka ir šis sadalījums „mēs un viņi”? Kādā no recenzijām reiz jau rakstīju, ka Rietumos nav šāda jēdziena „inteliģence”. Ja iedziļināmies, būtībā Latvijā jau arī šis jēdziens ir ienācis no Krievijas un iesakņojies padomju laikā.
Dailes teātra izrādē „Saules bērni”, ko iestudējis Dž. Dž. Džilindžers, manuprāt, jaušama vēlme nepastiprināt šo nošķirtību starp tā saucamajiem savējiem un tiem, kas ir margināli. Par to liecina izrādes kopējā gaisotne. To apliecina arī teksta korekcijas. Piemēram, Gorkija lugā galvenais varonis – tā saucamais zinātnieks Protasovs – bieži Antonovnu sauc „staruha”. Iestudējumā ne reizes neskan „vecene”, tikai „aukle”. Latviskais akcents manāms arī varoņu kostīmos. Diezin vai krievu aukle būtu varējusi cerēt uz tādu kleitu, kādu Antonovnai dāvājusi Ilze Vītoliņa. Ja nav slinkums, ieskatieties Maskavas Mazā teātra izrādē (2008) un salīdziniet. Vai apskatiet skices Maskavas Dailes teātra izrādei (1905) un pasmaidiet. Visi Ilzes Vītoliņas sieviešu tērpi priecē acis. Vai arī mazliet uzjautrina, ja ieskatāties, piemēram, istabenes Fimas kleitā. Taču kopumā modes un gaumes harmonija. Toties ar vīriešu ietērpu ir citādi. Galvenā varoņa – Jura Žagara spēlētā Protasova – kostīmā daudz nevērības, paviršības. Redzams, ka ģērbjas steigā, kā pagadās. Arī Ģirta Ķestera atveidotais mākslinieks Vagins aušojas ar savu apģērbu. Rūpīgāk tērpjas tie, kas naudu tur godā. Tā sakot, ievēro imidžu. Bet, raug, Laura Dzelzīša spēlētais atslēdznieks Jegors – tas, kas nāk no tumsoņu masas, – ir apģērbts saskaņā ar tradīciju. Vīrišķi raupji. Būtu bijis citādi, nāktos mainīt tekstu.

Tiesa, Jegora tēla (un ne tikai viņa) kontekstā režisors daudz ko mainījis vai īsinājis. Tā izrādē ir pilnībā pārveidota fināla aina, kad pūlis, dūres vicinot un sitot Protasovam, mēģina ielauzties viņa mājā. Režisors ir apslāpējis šo „revolucionāro” kaismi. Kaut kur skatuves tālumā Jegors piekauj Protasovu par to, ka tas, lūk, neesot iedevis zāles viņa no holēras mirstošajai sievai. Džilindžeram taisnība – dumpja aina, kas šodien vairs nav vajadzīga. Vismaz mums tā nav aktuāla. Šodien tik jaušamā zemestrīce neļauj izteikt jebkādu noteiktu prognozi par tās vietu un veidu. Zinām tikai vienu: nav droši, nedzīvojam stabili. Raug, kā scenogrāfa Kristiana Brektes uzbūvētajā Gorkija varoņu mājā uz koka paaugstinājuma. Ne īsti istaba, ne terase, kāpnes, kas ved uz nekurieni, visapkārt melnē kaila zeme. Viss būvētais itin kā ar nodomu pamests pusratā. Nav šai mājai tā, ko mēdz dēvēt par rītdienu.

Toties šajā telpā ris tas, ko teātra zinātnē apzīmē ar vārdiem „šeit un tagad”. Lielisks aktieru darbs. Pirmām kārtām tā ir Jura Žagara spēle Pāvela Fjodoroviča Protasova lomā. Šajā tēlā Gorkijs, iespējams, daļēji ir izteicis pats sevi. Anatolijs Lunačarskis, piemēram, Gorkija pasaules uztverē ir saskatījis divus virzienus – tieksmi redzēt un saprast dzīves skaudro patiesību un vēlmi no tās norobežoties ar glābjošu romantisku sapņojumu. Šī otrā nosliece arī veido Protasova lomas pamatu. Ķīmiķis, kas sapņo pārveidot pasauli, tērējot savu smadzeņu enerģiju, lai atklātu „esības brīnumainos un dziļos noslēpumus”. J. Žagars Protasova jūsmīgos monologus norunā tā, ka tajos patiešām ir bauda klausīties. Ne jau tāpēc, ka tie ir gudri un dziļi, bet tāpēc, ka tiek pausti ar tik viedu atskārsmes azartu par „liela bērna” aizrautīgajām blēņām, kad nav iespējams nesajūsmināties par aktiera spēli ar tekstu, varoni un pašam ar sevi. Domāju, ka aktieris kaut kādā ziņā tur izrādi uz sava Protasova necilajiem pleciem. Katrs viņa uznāciens ir kā prāta, šķelmīguma un meistarības plaiksnījums. Tādējādi mūsu priekšā ir pievilcīgs, naivs, aizrautīgs, aušīgs, labsirdīgs, egoistisks, godīgs vīrietis-puišelis, zinātnieks-pašdarbnieks. Ko var no viņa prasīt? Neko. Arī viņš pats sev apkārt neko neredz, precīzāk, nemaz negrib redzēt, un pret visu notiekošo izturas ar jauku samierniecisku attieksmi.

Viņa māsa Ļiza gluži otrādi – dzīves tumšo pusi, tās skarbo patiesību uztver ar pastiprinātu jūtīgumu. Acīmredzami šai tēlā atspoguļota otra jau minētā Gorkija pasaules uztveres ievirze, proti, drūmās realitātes skatījums. Ļizas loma tās atveidotājai, manuprāt, ir sarežģīta. Tieši šajā tēlā es redzu daudz no marionešu spiedoga. Pirmām kārtām autora apzīmējums – nervu slimniece, kuras slimību it kā esot izraisījuši Asiņainās svētdienas notikumi. Bet, galvenais, kā pēc būtības, nevis pēc autora norādes (sak, ir slima) pamatot varones attieksmi pret Čepurnoju. Visu laiku atsaukties uz viņa mīlestību, uz bildinājumu ar skaļu „Nē! nē!”, bet pēc tam, kad vīrietis izmisumā ir pakāries, visu priekšā atzīties savā mīlestībā pret viņu un nu jau pašai izmisumā pavisam nojūgties. Kādu motivāciju aktrise lai rod? Kā Gorkijam, proti, „bērnus negribu”? Vai, kā reizēm mēdz spēlēt, Ļiza ir nolēmusi sevi ziedot puisim no proletāriešu aprindām, jo bieži runā par sociālo slāņu tuvināšanos? Godīgi sakot, nav ne jausmas. Tādēļ vēl jo vairāk gribas uzteikt aktrisi Ēriku Egliju, kas būtībā pirmo reizi spēlē vienu no vadošajām lomām un nav to pazaudējusi klātesmes tukšumā. Temperaments, nervs, izteiksmīga runa un plastika rada tēlu, kas ir pārliecinošs, rūgts. Brīžiem viņā itin kā atdzīvojas īpaša jutoņa, proti, priekšnojauta. Ne tikai Ļizas, arī aktrises, bet varbūt vēl kāda mums visiem kopēja.

Grūta, tas ir, slikti uzrakstīta, ir arī Kristīnes Nevarauskas loma. Vīrs Protasovs nemitīgi aizņemts ar ķīmiskiem eksperimentiem, nekādu uzmanību viņai nepievērš, bērnu nav, un, lūk, viņa augu dienu klaiņo apkārt ar vīra draugu mākslinieku Vaginu, izmisumā pastāsta viņam par savu vientulību, bet tas savukārt atzīstas viņai mīlestībā, taču viņa joprojām mīl vīru, kaut gan nolēmusi dzīvot vienatnē. Nezinu, kā aktrise spēj sevī iedzīvināt visus šos „aizkadra” faktus, jo sevišķi situāciju, kurā atzīstas savās skumjās vīrietim, kas viņā ir iemīlējies. Labās lugās šādiem varoņu pārdzīvojumiem ir atvēlētas savas ainas, vēl jo vairāk, ja tās provocē daudzus turpmākos dialogus. Tam jānoris mūsu acu priekšā kaut vai tādēļ, lai saprastu, cik patiesa ir Jeļena, stāstot par savām attiecībām ar vīru. Pretējā gadījumā neviļus var piekrist Vaginam, kas pēc kāda laika paziņo, ka viss šis stāsts ir bijusi pārdomāta provokācija, lai pabiedētu Protasovu. Tēla abstraktums diemžēl būtībā netiek pārvarēts, tādēļ Kristīnes Nevarauskas spēlē prevalē citās lomās aprobētas intonācijas, manieres un pauzes.
Ģirtam Ķesterim Vagina lomā arī nav viegli. Daudz informatīva teksta par varoņa jūtām. Tomēr visumā šo tēlu rakstnieks ir izstrādājis dziļāk, bet Ķesteris tajā tikai spēlējas, kā to mēdz darīt, kad pašam droši vien ir garlaicīgi. Atpazīstamas aktiera intonācijas – it kā pa jokam, it kā nopietni, proti, viss it kā starp citu.

Toties Artis Robežnieks, kaut gan arī „starp citu” stilā, tomēr negaidīti dziļi spēlē veterinārārstu Čepurnoju. Notici gan viņa mīlestībai pret Ļizu, gan viņa dzīves jēgas meklējumiem, gan viņa skumjām aiz neprasmes atrast pašam sevi. Neuzbāzīga, taču pilnasinīga šī varoņa klātbūtne, šķiet, piešķir izrādei īpašu auru. Atvars dveš.

Arī Čepurnoja māsa Melānija valda pār darbības gaitu un skatītāju uzmanību. Spilgts Vitas Vārpiņas darbs, izmēģinot sev neierastu lomu. Uzstājīga, karstgalvīga, mīlai sevi ziedot alkstoša mietpilsone. Brīžiem šajā trakulīgajā dāmītē pat grūti atpazīt garīgi smalko aktrisi Vārpiņu. Nopietni un labi strādā Lauris Dzelzītis atslēdznieka Jegora lomā. Īsts mužiks. Organisks aktieris, disciplinēts meistars. Kolēģiem taisnība, ka L. Dzelzītim būtu laiks pārbaudīt savas spējas pretišķa rakstura lomās.

Kā vienmēr, savā vietā ir Lidija Pupure. Šoreiz aukles lomā. Viņas elegantā Antonovna ir īstena šīs mājas saimniece. Nevis valdonīgās iedabas dēļ, bet tādēļ, ka ieradusi gādāt. Aukle visiem, pat Jegora sievai. Centīgi smaidīga un koķeta ir istabene Fima, ko atveido Sarmīte Rubule. Šī loma būtībā arī ir tikai informācijas nesēja. Fima cer uz izdevīgu laulību, un rakstnieks sacerējis, ka istabeni precēs bagāts vecis. Jaunuve tūdaļ steidz mājās saimniecei Jeļenai Nikolajevnai paziņot, ka, lūk, uz karstām pēdām pieprasa aprēķinu: šodien, tūlīt. Ej nu sazini, kāda te motivācija. Varbūt baidās, ka līgavainis garu izlaidīs?
Bet kā mēs paši izjūtam dzīves motivāciju? Saules bērniem šajā kontekstā nepārtraukti rodas jautājumi. Bet atbilžu vietā ir tikai punkti. Viens ir pakāries, otrs ir piekauts, bet trešā no visiem atvadījusies un aizgājusi. Finālā ir pustumsa un skan Kārļa Lāča komponētā skumjā mūzika, kas aicina ieklausīties sevī. Kas jādara, lai cilvēci neskartu zemestrīce? Varbūt, lai saklausītu atbildi, ir jābūt Dieva bērniem?

22
jan
2015
X

Drīz iestāsies ziema

Atis Rozentāls //KDi

Klasiski konservatīvais Saules bērnu iestudējums Dailes teātrī maigi, bet nepārprotami brīdina par inteliģences un tolerances iespējamo krahu stipras dūres priekšā

Galvenais nav strādāt, bet būt nodarbinātam. Šādu atziņu man pirms daudziem gadiem sniedza kāda pašpārliecināta jauniete, kas vēlāk visai veiksmīgi kāpa pa karjeras kāpnēm mārketinga jomā. Maksima Gorkija lugas Saules bērni galvenais varonis Pāvels Fjodorovičs Protasovs (nejaukt ar Ļeva Tolstoja Dzīvā miroņa varoni Fjodoru Protasovu) ir nemitīgi nodarbināts ar dažādu ķīmisko vielu laistīšanu no vienas kolbas citā. Jēgas no tā nav nekādas.

Ķīmiķa amatiera darba rezultāts, vismaz tādā izpildījumā, kā mums rāda Dž. Dž. Džilindžera jauniestudējums, nevainagojas ne ar ko – ne labu, ne sliktu (no iespējama sprādziena nevajag baidīties – tāds neatskan). Taču izvēlētā nodarbe ļauj pašam sev iedvest, cik darāmais ir būtisks, un vienlaikus arī paslēpties savā pasaulē un pēc iespējas nebāzt no tās laukā degunu. Un tad pienāk brīdis, kad šis labais cilvēks, kurš tiešām mušai pāri nedarīs, satriekts sēž ar asiņainu seju un patiesā neizpratnē vaicā – par ko?

Gandrīz akadēmiski

Režisors Dž. Dž. Džilindžers Gorkija lugas iestudējumā atteicies gan no sev bieži raksturīgās provokatīvās, ironiskās izkāpinātības, gan darbības pārcelšanas mūsdienās, kas latviešu teātrī tieši Gorkija darbu sakarā ir pietiekami izplatīta tendence – lai pieminam Alvja Hermaņa Tālāk Jaunajā Rīgas teātrī (2004), Viestura Meikšāna Egoistus Valmieras Drāmas teātrī (2012) un Elmāra Seņkova Vasarniekus M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (2014). Otrs Gorkija interpretācijas ceļš, ko, piemēram, 2000. gadā Valmieras teātra izrādē Vasaras ļaudis īstenoja Felikss Deičs, ir Gorkija "čehovizācija", respektīvi, psiholoģiski smalki iztamborēti raksturi. Daļēji, jo ne līdz galam konsekventi, Džilindžers gājis šajā virzienā. Izvēlēdamies teju akadēmisku formu bez jebkādiem izlēcieniem, režisors kopā ar aktieriem pētījis cilvēku rīcību situācijā, kad it kā viss vēl mierīgi, bet kaut kas draudošs tuvumā jau briest. Nav gan skaidrs, kāpēc daži raksturi režisoru interesējuši, savukārt citi acīmredzami ne – ja viņš ļāvis aktieriem spēlēt ar nepilnu jaudu.

Kristiana Brektes veidotā skatuves telpa piedāvā koka māju uz biedējošu koku fona – tiem ir tikai gluds stumbrs bez lapotnes. Ilze Vītoliņa izveidojusi kostīmu kolekciju, neizliekoties, ka tas būtu reālu Krievijas iedzīvotāju ikdienas apģērbs. Stilizēti ir pat tautas zemāko slāņu novalkātie kankari. Pie zilzaļajiem un gaišzilajiem toņiem var piesiet aci brīžos, kad notikumi uz skatuves nerosina aktīvu līdzpārdzīvojumu. Izrāde lielā mērā ir prāta konstrukcija, un pēc pirmizrādes šo rindu autors bija spiests uzklausīt dažu skatītāju pārdomas, kāpēc viņi nejūtas emocionāli skarti. Laikam taču tāds šoreiz nav bijis mērķis, lai arī pat vairākas būtiskas sižeta līnijas saistītas ar bezatbildes mīlestību.

Dūre uzvar

Protasovam (Juris Žagars) visā izrādes gaitā iespējams sekot ar patiesu aizrautību. Vājais, neizlēmīgais cilvēks, kura bailīgais raksturs izkāpināts jau tādā pakāpē, ka jābrīnās, kā viņš vispār ir apprecējies, ir burvīgs, ja skatās no malas, bet droši vien sasodīti kaitinošs, ja šādam tipam būtu jādzīvo līdzās. Viņš ir, bet viņa nav. Režisors pavisam nedaudz pamaina Gorkija remarkā doto situāciju pašā lugas sākumā, kas uzreiz iezīmē divu pasauļu sadursmi. Gorkijs rāda, kā strādnieks, kaut ko labodams, savā nodabā "neskanīgi un grūtsirdīgi" dzied. Kad aizkaitinātais Protasovs viņam aizrāda par traucēšanu, strādnieks neveikli taisnojas: "Saimnieks man lika." Dailes teātra izrādē Romāns (Dainis Gaidelis) kaitināt saimnieku ierodas apzināti, sēž pie galda un uzsvērti nekaunīgi svilpo. Šādu – izteikti nicīgu – attieksmi demonstrē arī citi kalpi, savukārt atslēdznieks Jegors, kuru pārbiedētais Protasovs bikli kaunina par sievas piekaušanu, lepni paziņo: "Es situ un sitīšu!" (Te gan gribas iestarpināt jautājumu – vai tiešām Laurim Dzelzītim Dailes teātrī uz mūžiem ir lemts deģenerātu atveidotāju liktenis?) Iespējams, pašreizējie politiskie procesi pasaulē, kad "eiropeisko vērtību" aizstāvji labi gludinātos uzvalkos izrādās pilnīgi nespēcīgi ietekmēt procesus, kuros visu izšķir ieroči, liek skatītājam saasināti izjust šo izrādē uzsvērto rupjā spēka ignoranci pret drebošā balsī deklarētu cilvēkmīlestību.

Saules bērnu īpatnība ir, ka, izņemot patiesi tumšām dziņām apveltīto pūli, visi puslīdz izglītotie ļaudis, pat ja viņi ir savtīgi un viltīgi, cits citam tomēr nenodara neatgriezenisku ļaunumu. Tā ir neticami naiva un neveikla kompānija. Piemēram, Nazars Avdejevičs (Juris Kalniņš) ir tipāžs, kas citā sižetā, iespējams, izūtrupētu Protasovu no mājām viens un divi, bet šis "gudrinieks" un viņa dēls, Edija Zalaka atveidotais Miša, ir tik neprātīgi, ka piedāvā viņam nozīmīgu amatu iecerētajā rūpnīcā, lai gan vajadzētu taču būt acīmredzamam, ka visa šī ķīmija ir viens vienīgs šarlatānisms. Intrigas, ko komiskā lempīgumā mēģina vīt Melānija (Vita Vārpiņa), lai Protasovu atkantētu viņa sievai, momentā izjūk, jo gan istabene Fima (Sarmīte Rubule), gan pats Protasovs visu uzreiz atstāsta sievai Jeļenai (Kristīne Nevarauska). Tātad šajā lugā autors apzināti neļauj darboties mehānismiem, uz kuriem turas ne tikai lugas, bet arī seriāli tūkstoš sēriju garumā. Cilvēku spēj nogalināt pretmīlas trūkums, kā Čepurnoju (Artis Robežnieks), cilvēks var kļūt slims, nomācot sevi ar iekšējām pretrunām, kā Ļiza (Ērika Eglija). Viņi visi ir saules bērni – sienāzīši, kas aizies bojā, kad pienāks ziema. To, ka ziema tuvojas, radošā grupa gan parāda visai butaforiski, otrajā cēlienā blīvā slānī skatuvi pārklājot ar raibām rudens lapām. Neskaidru baismu atmosfēru uztur arī runas par mēri, kas ir tepat, rokas stiepiena attālumā.

Ne visi līmenī

Mulsinošs ir kontrasts starp aktierdarbu kvalitāti iestudējumā. Jura Žagara izcilībai līdzi spēj turēt Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, ar interesi var sekot līdzi Ērikas Eglijas aktierdarbam, tiesa, pirmizrādē aktrise beigās "nolūza" un sāka teatrāli ciest. Lieliska mātišķi valdonīgās aukles lomā ir Lidija Pupure. Taču turpat blakus ir daži aktieri, kuru veikums liek mulst. Kristīnes Nevarauskas Jeļena ir tik dekoratīvi bezkaislīga, ka nav iespējams atšifrēt, ko īsti viņa jūt vai nejūt. Ģirts Ķesteris Vagina lomai nav piešķīris pilnīgi nekādas atmiņā paliekošas rakstura iezīmes – viņš atnāk, pasaka savu sakāmo un aiziet. Jaunais aktieris Edijs Zalaks pavisam neattaisno to, ko par viņa varoni saka citi – nepatīkams jauneklis. Skatoties, kā darbojas šis Miša, drusku sajūk, vai pašpietiekamība un pašapmierinātība piemīt aktierim, kas, šķiet, īpaši necenšas, vai viņa varonim.

Un tomēr – Saules bērni ir izrāde, kas atnākusi laikā. Tā nesatricina tieši, bet iesēj zināmu nemiera sajūtu, atgādinot, ka acu aizmiegšana neatrisina problēmu.

20
jan
2015
X

Saules apžilbinātie

Ieva Rodiņa //Kultūrzīmes

Dž. Dž. Džilindžera jaunākais iestudējums – “Saules bērni” Dailes teātrī – pārsteidz ar nopietnu iedziļināšanos Maksima Gorkija lugas tekstā un pārliecinošu aktieransambļa sniegumu.

Pirms “Saules bērnu” pirmizrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers vairākās intervijās uzsvēris, ka viņa mērķis, iestudējot šo Maksima Gorkija lugu, ir lauzt priekšstatu par Gorkiju kā revolucionāru, marksistu un socreālisma literatūras pārstāvi. Jāatzīst gan, ka pēdējo teātra sezonu laikā uz Latvijas teātru skatuvēm Gorkijs jau ir atdzimis kā klasiķis, kura darbi līdzās sociālkritiski ievirzītajam saturam var kalpot arī kā precīza un skaudra alegorija par cilvēku kā pretrunīgu būtni, kuru bieži vada egoisms, mantkārība vai divkosība. Līdzās Al­vja Hermaņa jau 2003. gadā iestudētajai izrādei “Tālāk” pēc lugas “Dibenā” motīviem pagājušo sezonu laikā Gorkija dramaturģiju iestudējuši tādi režisori kā Felikss Deičs, Viesturs Meikšāns un Elmārs Seņkovs. Šosezon kārta Džilindžeram, kurš jau iepriekš ar dažādiem panākumiem pievērsties nosacīti tradicionālai klasikas darbu interpretācijai.

Gorkija luga “Saules bērni” ir nevienmērīgas kvalitātes darbs – līdzās čehoviskiem motīviem (visi mīl “ne tos”, turklāt varoņi lielāko daļu laika pavada, runājot par savām ciešanām, kamēr dzīve nemanot aizslīd) tajā sastopami arī klaji didaktiski monologi par dzīves jēgu. Režisors izrādes vajadzībām lugu pārtulkojis nosacīti mūsdienīgā valodā un mērķtiecīgi īsinājis – rezultāts, kaut arī brīžiem balansē uz robežas ar pārāk lielu izpatikšanu skatītājiem, ir interesi rosinošs. “Saules bērni”, no vienas puses, ir izteikta ansambļa izrāde uz scenogrāfa Kristiana Brektes uzbūvētās koka platformas, kas raisa asociācijas ar tukšumā dreifējošu kuģi, ietērpti Ilzes Vītoliņas skaistajos jūras zilās krāsas kostīmos, attiecības risina seši Saules bērni – cilvēki, kuri ir bezcerīgi vientuļi, taču savā egoismā pat nemana, ka arī līdzās esošie jūtas tāpat. Taču vienlaikus izrādē tikpat kā nav otrā plāna lomu. Formā spilgtus un emocionāli pamatotus raksturus izdevies radīt gandrīz visiem aktieriem, kopējā izrādes zīmējumā izceļoties pat nosacīti perifēriem tēliem – Lidijas Pupures mūžīgi purpinošajai auklei, Sarmītes Rubules temperamentīgajai istabenei Fimai, Daiņa Gaideļa un Laura Dzelzīša pašironiski atveidotajiem proletāriešiem. Kaut arī iestudējuma temps brīžiem ir pat kaitinoši lēns, jāatzīst, ka režisoram ar tā palīdzību izdevies materializēt konfliktus, kas valda galveno varoņu attiecībās. Arvien uzskatāmāka kļūst Jura Žagara atveidotā Pāvela absolūtā ignorance pret sievu, ko aktieris žilbinoši nospēlē kā atrašanos uz bērnišķīga infantilisma un ķīmiķa mākslinieka ģenialitātes robežas. Tikpat skaidri kļūst redzama viņa sievas, Kristīnes Nevarauskas izjusti atveidotās Jeļenas Nikolajevnas, apzinātā vīra maldināšana – maskējusies aiz lepnas, pašpietiekamas sievietes sejas, viņa flirtē ar pielūdzējiem un draud pamest vīru, bet, tiklīdz panākusi savu, ar sievišķīgu paštīksmi atgriežas vīra apskāvienos. Izcili Melānijas lomu nospēlē Vita Vārpiņa, sīkajā, nervozajā būtnē ievijot arī kaut ko no Marijas Stjuartes karaliskā pašlepnuma. Aktrisei pat izdodas pārspēlēt milzīgo, komiski izspūrušo parūku, kam acīmredzot līdz pēdējām zāles rindām jānogādā informācija par varones histērisko raksturu. Jūtīgi un ar smalku humora izjūtu Čepurnoja lomu atveido Artis Robežnieks, lai gan izrādes finālā aktieris varoņa traģisko likteni nospēlē varbūt pat pārāk viegli un pašironiski.

Mazāk izteiksmīgs un, atšķirībā no pārējiem varoņiem, didaktisks skatuves tēls ir Ērikas Eglijas spēlētā Ļiza – aktrise varoni atveido cienījami, tomēr lomas zīmējums – bālā, nevarīgā skaistule ar pieglaustajiem matiem un gaišo tērpu, kurai lemts klusi un pašatdevīgi ciest, – ir pārāk vienveidīgs. Aktrises ierasti ekspresīvā, temperamentīgā skatuves būtība šoreiz izteikti disonē ar lomas introvertumu, kaut arī, lasot lugu, rodas priekšstats, ka Ļizas tēls, iespējams, sevī varētu slēpt daudz dziļākas pretrunas. Salīdzinot ar pārējo izrādes intonāciju, kurā 
izdevies izvairīties no didaktikas, melnbalts šķiet arī fināla skats. Gorkija lugas nobeigums risināts metafiziski – Protasovu ģimenes sādžā ielauzies nekontrolējams, postošs spēks, kas apdraud tur esošo varoņu dzīvi – mēris jeb pati nāve, kas simboliski iezīmē iepriekšējās dzīves kārtības jeb laikmeta maiņu (ne velti luga sarakstīta 1905. gadā). Režisors lugas finālu būtiski īsinājis un risinājis vienkāršāk – sentimentālā intonācijā. Jura Žagara Pāvels asinīm nosmērētu seju reflektē par šausminošo vienkāršās tautas nežēlību, bailēs no mēra uzbrūkot visiem, kas pagadās ceļā, bet Ērikas Eglijas Ļiza, nogriezusi sev matus un bruņojusies ar brūnu ceļojuma koferi, aiziet meklēt savu mirušo mīļoto. Pasaule, kurā laiski un bezrūpīgi varēja dzert tēju un sarunāties par dzīvi, ir neglabājami izpostīta.

No izrādes visspilgtāk atmiņā paliek aina, kad pirmā cēliena beigās seši izrādes galvenie varoņi apsēžas skatītāju priekšā, vientuļa prožektora stara izgaismoti, un viņu sastingušās, taču laimīgās sejas uz tumšās skatuves fona īsu mirkli atgādina mirušos, kuri beidzot ieguvuši sirdsmieru un brīvību. Saules bērni.

VĒRTĒJUMS

Režija: 4

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija: 4

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi