Atpakaļ uz afišu

Frīdrihs Šillers

Marija Stjuarte

Traģēdija 2 cēlienos

No vācu valodas tulkojis Rainis

Pirmizrāde: 2010. gada 17. septembris

Šī ir tikšanās ar Dailes teātra leģendāro pagātni jaunā skatījumā - režisors Dž.Dž.Džilindžers pirmo reizi iestudē pasaules dramaturģijas klasiku, radot formā vērienīgi greznu un saturā dramatiski romantisku uzvedumu.

Šoreiz režisoru mazāk interesē Elizabetes laika Anglijas reliģiskās un vēsturiskās krustugunis vai monarha vienpersoniskā politiskā tirānija, bet gan cilvēcisko drāmu vētras un dziņas, dziļie pārdzīvojumi un spēcīgās kaislības, ko iepazīst, kurās deg un kuras aizdedzina citos izrādes varoņi.

 

Režisors - Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs - Kristaps Skulte

Kostīmu māksliniece - Ilze Vītoliņa

Mūzikas autors - Kārlis Lācis

Kustību konsultante - Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks - Igors Kapustins (Igaunija)

Lomās

Rēzija Kalniņa (Elizabete, Anglijas karaliene)
Vita Vārpiņa (Marija Stjuarte, Skotijas karaliene, gūstekne Anglijā)
Ģirts Ķesteris (Roberts Dadlijs, grāfs Lesters)
Pēteris Liepiņš (Džordžs Talbots, grāfs Šrūsberijs)
Juris Frinbergs (Viljams Čečils, barons Berlejs, Anglijas virsmantzinis)
Artis Robežnieks (Viljams Devisons, valsts sekretārs)
Juris Žagars (Amijs Polets, bruņinieks, Marijas sargs)
Kristaps Rasims (Mortimers, Amija Poleta brāļadēls)
Jānis Paukštello un Juris Bartkevičs (Melvils, Marijas pils pārvaldnieks)
Olga Dreģe (Hanna Kenedija, Marijas aukle)
Dainis Grūbe (Sardzes virsnieks)
Mārtiņš Počs (Sargs / Pāžs)
Gints Andžāns (Sargs / Bende)
Āris Rozentāls (Grāfs Belevrs, ārkārtējs Francijas vēstnieks)

Viedokļi

30
nov
2010
X

Izrādes recenziju apskats Teritorija.lv

//teritorija.lv

Dailes teātris uzsācis 90.jubilejas sezonu ar atgriešanos pie klasiskajām vērtībām: 17.septembrī Lielajā zālē notika pirmizrāde F. Šillera traģēdijai „Marija Stjuarte”, kas ir režisora Dž. Dž. Džilindžera pirmais darbs pasaules dramaturģijas klasikā. Jubilejas sezonu Dailes teātris iesāk ar „pārsteidzoši labu veltījumu mūsu varas drudža pārņemtajiem prātiem”, kas ne tikai ir „intriģējošs” un „līdzīgs tradīcijas pārmālēšanai”, bet arī piedāvā „potenciāli interesantu interpretāciju un sliktākos štampus”, vienlaicīgi izvirzot „augstas prasības visai sezonai” un „norādot uz problēmām” – tā kritiķi vērtē traģēdijas, kura Dailes teātrī iestudēta pēc 54 gadu ilga pārtraukuma, jaunuzvedumu.

Baiba Kalna laikrakstā „Kultūras Forums” norāda, ka Dailes teātra iestudējumu un neseno Oļģerta Krodera iestudējumu Valmieras drāmas teātrī „salīdzināt nav auglīgi”, jo katrs no tiem ir „atšķirīgs mākslas darbs”. Viņa uzsver Džilindžera prasmi pārsteigt un veidot „Mariju Stjuarti”, salīdzinot ar iepriekšējiem uzvedumiem, pilnīgi citā manierē. Radīta „izrāde – freska”, kas ir „ārēji lakoniska, pat statiska formā un klasiska stilā”, taču nav skaidra paša režisora attieksme. Aktieriem esot problēmas ar dikciju un tekstu saistītā valodā, taču krāšņā vitalitāte, kostīmi, orģinālmūzika, efektīgais telpas izmantojums, kā arī atmosfēra un karalieņu aktierspēle, iepriecina. Nepieciešamība pēc telpas transformācijas esot diskutabla.

Normunds Naumanis („Diena”) vaicā, kā vārdā t.s. tradicionālais teātra modelis pārveidots par „neizprotamu estētisku hibrīdu”, un ir pārliecināts, ka izrādes laikā atbilde netiek rasta, kaut arī publikai uzvedums patiešām patīkot. „Marijā Stjuartē” esot no tradīcijas jeb „vecās Dailes” miesas pārņemti dekordefilē, bet izrādes ritms ir kaitinoši lēns un dekoratīvs. Pseidohistorisma tērpi ir gana labi, taču trūcīgi. Skaistā mūzika tiek maitāta tās „holivudiskā pielietojuma” dēļ, ilustrējot acīmredzamo, turklāt režisors neesot pamanījis, ka skatītāji nav „kurli marasmatiķi”. Aktieri cenšas izturēt „melodeklamācijas decento stilu”, un ir pazudusi aktieru individuālā balss. Tiek tēloti priekšstati par „uzrakstītajām vēsturiskajām figūrām”. Trūkst karalieņu konflikta un cīņas pārliecinoša atainojuma.

Savukārt Zanei Radzobei („Diena”) ir žēl skatīties, kā „mākslinieki iznīcina paši savu darbu”: lai arī lugas interpretācija ir pārsteidzoša un potenciāli interesanta – izrādes centrā ir Vitas Vārpiņas Stjuarte, nevis Elizabete – aktieru saspēles neesot iespējams saskatīt. Scenogrāfijai, kas liek aktieriem un skatītājiem justies neērti, jēdzieniskas nozīmes neesot, un brīžiem „sūtītā vēsts ir pat pretēja ainas jēgai”. Ir panākts „oriģināls” telpas izmantojums un nespēja kaut sižeta līmenī izsekot, kas notiek”. Kritiķi pārņem īgnums, ka aktieriem „bez mizanscēnas jāpārspēlē vēl arī emocionāli vienkāršojošs muzikāls materiāls”. Izrādes finālā lūzums Elizabetes lomā esot neloģisks.

Līvija Dūmiņa („Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai”) aplūko izrādē manāmās un laika gaitā mainījušās attieksmes starp sievieti – brīvību un valdnieci – varu, kas liek domāt, ka Džilindžers „nav gluži tik apolitisks, kā līdz šim šķitis”. Iestudējums esot gleznieciski skaists, un tā veiksme ir Ilzes Vītoliņas kostīmi, gaismēnas un mūzika, kas „uzsit dramatismu un emocijas, tādējādi arī glābjot situāciju tad, kad skatuviskajās norisēs rēnums traucē”. Dūmiņa, tāpat kā B. Kalna, uzskata, ka scenogrāfija, kas atgādina „līdzīgo Mārtiņa Vilkārša risinājumu nesenajā Oļģerta Krodera izrādē Valmieras teātrī, ir diskutabla”. Izrādes klupšanas akmens – sliktā dikcija un vīriešu lomu aktierspēle. Īpaši uzslavēta tiek R. Kalniņas Elizabete, kas „raisa apbrīnu un pelna odu”.

Normunds Akots (Delfi.lv) Džilindžera iestudējumu skata kā „vēsturiski ietonētu kostīmu lugu, kurā prevalē figuratīvi vizuāla skatuves valoda ar smalkām psiholoģisko stāvokļu improvizācijām”. Tā raisa pārdomas par to, vai visur „klātesošā tieksme pēc varas ir tikai mīlestības trūkums” vai arī ir „iekodēta cilvēku dzimuma gēnos”. Izrādes veiksme esot scenogrāfija, kas rada pozitīvu zāles enerģētiku un spēcīgas un daudzslāņainas mizanscēnas, taču „ne visi ainu risinājumi plašajā spēles laukumā ir veiksmīgi”. K. Lāča mūzika esot baudāma, taču atsevišķās epizodēs pārforsēta. „Marija Stjuarte” – laba izrāde, kurā „mākslas klātesamība vairs nav tikai vēlama kategorija”.

15
nov
2010
X

Izvēle, kurai tomēr ir nozīme

Līga Ulberte
//Teātra Vēstnesis

Dž. Dž. Džilindžera Marija Stjuarte Dailes teātrī pārsteidz un mulsina, kaitina un ielīksmo. Būtībā izaicinošajam režisoram ar šķietami akadēmisku klasikas iestudējumu izdevies tas, kas laikam taču tika cerēts, bet neizdevās ar apzināti provokatīvajiem nekrofiliem, vagīnām un maniakiem, – izraisīt aktīvu, vienalga – pozitīvu vai negatīvu, publikas attieksmi. Tas ir noticis – Šillera romantiskās traģēdijas iestudējums Dailes teātra lielajā zālē jau vairāk kā mēnesi pēc pirmizrādes joprojām ir pilnībā izpārdots, skatītāji izrādes beigās aplaudē, kājās stāvot, cienījams nedēļas žurnāls uztic viedokli par izrādi paust valsts prezidenta kundzei, bet kritiķu atsauksmes (un to ir daudz) dalās no ļoti pozitīvām „par” līdz ļoti negatīvām „pret”. Pati piederu pie pirmajiem, pie tiem, kam izrāde patīk. Kaut arī pamatot, kāpēc esmu „par”, ir visai grūti, jo, objektīvi ņemot, iemeslu būt „pret” ir vairāk.

Apsvērumi, kuru dēļ Džilindžers tieši šobrīd izvēlējies šo pašā 19.gs. sākumā dzejā rakstīto traģēdiju ar vēsturisku vielu, pie tam rēķinoties ar neizbēgamiem salīdzinājumiem ar Oļģerta Krodera šīs pašas lugas iestudējumu Valmieras teātrī, nav saistīti ar Šillera tēlotās situācijas aktualizēšanās mūsdienās. Spēles ar un par varu, valdnieka jeb varas īpašnieka atbildības un izvēles nozīme valsts un tautas liktenī, divu spēcīgu, neatkarīgu personību konfrontācija – šie un vēl citi ir universāli jautājumi, ko risina Šillera luga, bet atkarībā no iestudēšanas laika tos iespējams arī konkrēti aktualizēt noteiktā sociālpolitiskā kontekstā. Dailes teātra iestudējumā šī iespēja konceptuāli ignorēta, tāpat kā Džilindžera izrādēm citkārt tik ierastā ironija, parodija, dekonstrukcija. Pārfrazējot savulaik slaveno Alvja Hermaņa izteikumu, - Dailes Marija Stjuarte bliež ar nopietnību un akadēmismu. Šis akadēmisms izrādē dažbrīd ir tik pompozs un nopietnība tik pārspīlēti svinīga, ka rodas aizdomas – patiesībā režisors rafinēti uzjautrinās, un nekas no redzamā nav nopietni ņemams. Un tomēr iestudējuma vēriens uzpērk, pat ja nolūks – rādīt klasiku klasikas pēc un pēc iespējas klasiskāk – ir diskutabls un realizācija pretrunīga.

Visuzkrītošākā pretruna saistās ar Kristapa Skultes monumentālo scenogrāfiju. Uz skatuves redzamās faktūras savstarpēji rīvējas. Piemēram, rupji tēstu dēļu grīda, vienkārši koka soli un ar īstu uguni degošas lāpas pret ilustratīvi grozāmo aizmugures sienu, kas būtu akceptējama no funkcionālā viedokļa (viegli pārvērš Stjuartes cietumu par Elizabetes pili), bet ir apšaubāms estētiskā risinājuma ziņā (it īpaši konceptuālajā abu karalieņu tikšanās skatā, kas risinās parkā). Kā dekorācijas galvenais trumpis acīmredzami iecerēts skatītāju zāles 17.-18. rindas līmenī novietotais Elizabetes tronis, ko ar skatuvi savieno īpaši izbūvēta „mēle”. Nenoliedzot, ka Elizabetes iešana cauri skatītāju zālei efektīgi izskatās un spēles laukuma iebīdīšana zālē, likvidējot pirmās sešas rindas, ir ļoti labs veids, kā cīnīties ar milzīgo Dailes skatuvi – stadionu, citas kvalitātes saskatīt grūti. Vēl vairāk – rodas pilnīgs jēdzienisks haoss. Vai Elizabetes teritorija būtu kopā ar tautu, zālē, bet Marijas pasaule - uz skatuves redzamā? Ņemot vērā, ka saturiski Džilindžera un Rēzijas Kalniņas koncepcijā Elizabete pakļaušanos tautas iegribām uzskata par savu lielāko lāstu, tad varbūt tas ir Dailes teātra Elizabetes liktenis – būt kopā ar tiem, ko neieredz? Bet ja tā, tad kāpēc režisoram ir izdevīgi, ka publika vairākās principiālās epizodēs Rēzijas Kalniņas varoni vienkārši neredz? Ir gandrīz traģikomiski, kā tradicionāli atturīgā latviešu publikā sākumā pat baidās skatīties atpakaļ, lai vismaz kaut ko no tā, kas aizmugurē notiek, ieraudzītu, jo droši vien domā, ka grozīties teātrī nav pieklājīgi, un ja jau kaut ko nevar redzēt, tad tā arī iecerēts. Un var jau būt, ka tieši tā arī ir, tikai jautājums, kā vārdā tas vajadzīgs, paliek.

Otra uzkrītoša pretruna vērojama iestudējuma aktieru ansambļa eklektiskajā, šī vārda sliktākajā nozīmē, spēlē, radot aizdomas, ka režisoru šai stāstā pa īstam ir interesējušas tikai abas galvenās varones. Rēzijas Kalniņas Elizabete un Vitas Vārpiņas Marija ir tik intriģējošas, dažādas un līdzvērtīgas vienlaikus, ka ieceres līmenī Džilindžera koncepts šķiet interesantāks nekā Oļģerta Krodera versija Valmierā. Kroders vienmēr uzsvēris, ka taisa izrādes par cilvēkiem, nevis karaļiem, un konsekventi šim uzskatam sekojis, rādot Elizabeti un Mariju primāri kā kaislīgas sievietes. Tomēr diez vai šo lugu, tāpat kā, piemēram, Šekspīra Karali Līru, iespējams pilnībā izlasīt, ignorējot protagonistu sociālo statusu. Dailes teātra izrādē ir principiāli būtiski, ka galvenās varones ir tieši karalienes, tāpēc gan pazemojums dziļāks, gan atbildība smagāka un izvēle sarežģītāka. Kustību partitūra uz skatuves konsekventi organizēta, respektējot sociālo hierarhiju (kustību konsultante Inga Krasovska), ar atstrādātiem galminieku reveransiem abu karalieņu priekšā. Kulmināciju šī it kā sekošana vēsturiskajai etiķetei, bet pēc būtības dekoratīvā teatralitāte sasniedz jau pēc izrādes beigām - paklanīšanās laikā, kad aktrises tā arī no karalieņu lomām neiziet un publika neizbēgami tiek izprovocēta uz kājās celšanos, jo vai gan drīkst sēdēt karalienes klātbūtnē. Tomēr ne tikai formāli, bet arī pēc būtības Rēzija Kalniņa un Vita Vārpiņa nospēlē liela mēroga personības. Izrādes enerģētiskais centrs ir Marija Stjuarte, ko Vita Vārpiņa spēlē ārēji aristokrātiski vēsā atturībā, vienlaikus radot iespaidu par emocionāli dziļu, cildenu personību, kura pati sevi nemitīgi tiesā par jaunības grēkiem. Līdz ar to šī Marija visu notiekošo pieņem kā pelnītu Dieva sodu, bet jūtas pazemota no veida un līdzekļiem, kādi tiek izmantoti šī soda īstenošanā. Vitas Vārpiņas Marijas valdzinājums un majestātiskums ir tik spēcīgs, ka gluži pamatoti režisors liek pret viņu ar bijību un cieņu izturēties arī viņas soģiem un tiesātājiem. Tieši Marijas Stjuartes personības mērogs absolūti attaisno Džilindžera izrādes interesantāko epizodi – abu karalieņu tikšanos parkā, kurā Elizabete noslīgst uz ceļiem Marijai līdzās. Ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā mainās Rēzijas Kalniņas Elizabetes skatiens un attieksme, vērojot savu konkurenti, - no riebuma un augstprātīga nicinājuma līdz ieinteresētai ziņkārei, tad cieņpilnam pārsteigumam un visbeidzot sievišķīgai līdzjūtībai. Rēzija Kalniņa Elizabetes lomā izvēlējusies ļoti spilgtus ārējos izteiksmes līdzekļus – balss modulācijas, žestu un ķermeņa valodu, kas daudzviet balansē uz šaurās robežas, aiz kuras beidzas varoņa iekšējā patiesība un sākas labi realizēts, bet tukšs rādīšanas teātris. Arī režisors tieši Elizabetes līniju izrādē ir „atbalstījis” ar dažādiem inscenējuma efektiem. Bez jau minētā karalienes troņa skatītāju zālē ir arī teatrāla mēmā aina – deja starp Elizabeti un Ģirta Ķestera Lesteru, ir aina tumsā, kad Elizabete pieņem izšķirošo lēmumu, apgaismota tikai no „zemapziņas gaismas”, kas laužas cauri dēļu grīdas spraugām (gaismu mākslinieks Igors Kapustins), un ir fināls, kad Elizabete no vitālas, perlamutra krāsas kleitā tērptas (lieliska kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas stila izjūta) sievietes – bērna ir pārvērtusies melnā bezformas naktskreklā ievīstītā būtnē, kas drudžaini rokās žņaudza kaklā uzkārto Annas Boleinas portretu. Salīdzinoši – Vitas Vārpiņas Stjuartei atvēlētās mizanscēnas ir daudz lakoniskās un ļauj aktrisei „spīdēt pašai iz savas gaismas”. Izņēmums ir tikai ešafota skats, kam Džilindžers liek risināties skatītāju acu priekšā kā vizuāli nenoliedzami efektīgai pantomīmai. Tomēr, neskatoties uz atšķirīgajiem izteiksmes līdzekļiem, abām karalienēm sekot ir ļoti interesanti, viņu reakcijas un rīcība nav iepriekšparedzama un, pateicoties viņām, izrāde vispār „notiek”, jo galms šoreiz režisoru ir interesējis nepiedodami maz. Rodas iespaids, ka otrā plāna lomas aktieri spēlē bez jebkāda konceptuāli vienota virsuzdevuma, pārsvarā balstoties tikai savos priekšstatos par to, kā jāizskatās klasikai. Olga Dreģe (Marijas aukle), Āris Rozentāls (Belevrs) un Jānis Paukštello (Melvils) decenti un teatrāli deklamē, Andris Bērziņš (Berlejs) un Artis Robežnieks (Devisons) klišejiski „spēlē raksturus”, Kristaps Rasims (Mortimers) patiesā un temperamentīgā centībā, bet pēc lomas jēgas pagalam neloģiskā optimismā atveido iracionālu kaislību. Ļoti mulsinošu raksturu radījis Ģirts Ķesteris grāfa Lestera lomā, kas principā pieļauj ļoti dažādas interpretācijas. Ja Valmieras versijā Ivo Martinsona Lesters nepārprotami bija cinisks spēlmanis, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantoja visus un visu, tad Ģirta Ķestera varonis tiek rādīts tikai attiecībās ar Elizabeti, un, kā šķiet, viņa jūtas pret Anglijas karalieni ir patiesas. Šis Lesters tiešām ir cerējis ne tikai uz karalienes sirdi, bet arī roku, tad savās cerībās neizbēgami vīlies un caur flirtu ar Mariju Stjuarti mēģinājis Elizabetei atriebties. Tomēr aktieris izrādes lielāko daļu spēlē tā, ka šķiet – Lesteru interesē tikai Elizabete un Stjuarti viņš mēģina pasargāt nevis pašas Stjuartes, bet gan Elizabetes dēļ, jau paredzot, ko nāves soda parakstīšana Elizabetei patiesībā nozīmēs. Taču tādā gadījumā neloģiskas ir it kā taču patiesās asaras, ko Ģirta Ķestera varonis, no režisora novietots gaismas starā skatuves priekšplānā, raud Marijas Stjuartes giljotinēšanas skatā.

Psiholoģiski pamatotus raksturus nelielās lomās toties nospēlē Juris Žagars (Polets), Juris Bartkevičs (Melvils) un Pēteris Liepiņš (Talbots), kuri rāda savus varoņus kā reālus cilvēkus ar konkrētu viedokli un attieksmi pret notikumiem, kurus viņi nav radījuši, bet kuros nākas iesaistīties. Pateicoties viņiem, paradoksālā kārtā saprotama kļūst arī laikam taču konceptuālākā Džilindžera izrādes detaļa – fakts, ka uz skatuves Rēzijas Kalniņas Elizabete Stjuartes nāves spriedumu reāli neparaksta. Arta Robežnieka Devisons karalienei pavēli atnes, viņa fiziski dokumentam pat nepieskaras, bet, kad Devisons atgriežas, tas jau ir parakstīts. Tāpēc, ka stāsts jau nav par parakstu, bet par izvēli. Tajā brīdī, kad Elizabete pieņem lēmumu, viņai kā cilvēkam atpakaļceļa vairs nav un paraksts ir tikai formalitāte. Un izrādās, ka jebkuram cilvēkam – gan karalim, gan cietumsargam – tomēr vienmēr ir izvēle. Neklausīt trulām pavēlēm, primitīviem instinktiem, pūļa prasībām, bet tikai paša sirdsapziņai. Tieši šis aspekts ļauj Džilindžera izrādi uztvert arī negaidīti laikmetīgi, jo jautājums, vai viens pavisam parasts cilvēks ar savu izvēli var ietekmēt pasaules (valsts, sabiedrības u.tml.) kārtību, arī šodienas Latvijā ir patiesi aktuāls.

Vēlreiz atgriežoties pie iemesliem, kāpēc, neskatoties uz pretrunām, gribas būt „par” Dailes teātra Mariju Stjuarti. Tāpēc, ka Latvijas teātrī kopumā ļoti pietrūkst liela vēriena inscenējumu uz lielajām skatuvēm; tāpēc, ka Rīgas teātru repertuārā vitāli trūkst nesadzīviskotas, nevienkāršotas un nedekonstruētas klasikas iestudējumu; tāpēc, ka aktieriem ļoti vajag ik pa laikam spēlēt lomas klasiskajā repertuārā, jo tikai tās, kā allaž teica Lilija Dzene, veido „aktiera biogrāfiju”. (Nenormāla ir situācija, ka skatītāji interneta komentāros pauž neviltotu pārsteigumu, cik laba aktrise, izrādās, ir Vita Vārpiņa, jo līdz šim tak viņu šāda mēroga lomās gadījies redzēt maz vai nemaz. Spriežot pēc aktrises lomām Dailes teātrī pēdējās sezonās, šāds pārsteigums ir saprotams, lai gan patiesība jau kopš diplomdarbiem 90. gadu sākumā ir skaidrs, ka Vita Vārpiņa dzimusi, lai spēlētu klasiskajās traģēdijās.) Un tāpēc, ka Kārļa Lāča speciāli izrādei rakstītā mūzika ir bezgala skaista. Pat ja režisors apzināti spiež pa muzikālajām un skatītāju emociju pogām vienlaicīgi.

5
okt
2010
X

Skanīgs pirmais akords!

Gundega Saulīte
//Latvijas Avīze

Skaisti sākusies Dailes teātra 90 gadu jubilejas sezona – F. Šillera traģēdija sniedz gan estētisku baudījumu, gan emocionālu pārdzīvojumu.

Vienotam mākslas mērķim izdevies saliedēt visus izrādes komponentus – K. Skultes skarbi lakonisko scenogrāfiju, krāšņo kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darbu, noskaņu un pārdzīvojumu rosinošās Kārļa Lāča mūzikas lappuses, gaismu mākslinieka I. Kapustina un kustību konsultantes Ingas Krasovskas veikumu. Režisors Dž. Dž. Džilindžers, iespējams, savus pastāvīgos cienītājus šoreiz pārsteidz ar šķietami tradicionālu pieeju materiālam, neatrast viņa tik iecienītos postmodernos "štukus". Izrāde par personības un varas problēmām centrēta divu karalieņu pretnostatījumā, sacensībā, cīņā. Izrādē tik tiešām ir personības!

Abu Karalieņu satikšanās pils dārzā gan no režisora, gan aktieriskā piepildījuma viedokļa ir augstas klases aina. Tajā līdz sāpīgumam skaidri arī uztverams traģēdijas un iestudējuma kodols – satikušās sāncenses, divas atšķirīgas būtnes, sievietes, kas patiesībā taču ir radinieces. Izrādes problemātika ievirzās augstāk par personiskiem konfliktiem, tā ir par dzīves sarežģītību un arī spēli. Aizbildināšanās ar tautas interesēm vai valsts varenības saglabāšanu nereti tiek izmantota par cilvēciskā vājuma aizsegu.

Karalieņu tikšanās aina, kurā skatītāju zāle, šķiet, pārstājusi elpot, kurā abu varoņu pārdzīvotais ir tik dzīvs, saprotams un niansēts, paceļ mūs īstenas traģēdijas augstumos. Rēzijas Kalniņas Elizabetei ir spožs pārdzīvojuma ārējo izpausmju arsenāls. Savukārt Vitas Vārpiņas Marijas Stjuartes iekšējais starojums rada līdzpārdzīvojumu, arī tēla pretrunības atklāsmē.

Iepriecina režisora un scenogrāfa kopīgi īstenotā "sazvērestība" pret Dailes teātra Lielās zāles telpu, izveidojot galveno spēles laukumu virs pirmajām piecām rindām, beidzot aktieru balsis skan dabiski bez pastiprinātājām ierīcēm.

"Marijā Stjuartē" itin organiski īstenojas kādreiz Smiļģa formulētā devīze – skaidrība, vienkāršība, kaislība.

Ielādēt vēl

Atsauksmes par izrādi

Atsauksmes par šo izrādi