Toms StopardsLEOPOLDŠTATE
Lielā zāle
Ģimenes sāgaNo angļu valodas tulkojusi Laila Burāne
Pirmizrāde - 2023. gada 15. septembrī
Izrādes ilgums - 3h 10min
"Vārdi, fakti, notikumi iegremdē skatuves realitātes "īstumā" un, tam ļaujoties, raisās līdzpārdzīvojums."
Ilze Kļaviņa, "Latvijas avīze" 20.09.2023.
"Leopoldštate stāsts aizkustina un iespaido."
Līga Ulberte, "Kultūras Diena" 21.09.2023.
"Lieliski aktieri, stipra dramaturģija un laikmeta izjūta." 4,5/5
Edīte Tišheizere, "IR" 21.09.2023.
PAR IZRĀDI
Leopoldštate ir Vīnes ebreju kvartāls. Tā ir plaukstoša apkaime 1899. gada nogalē, kad pie apvāršņa ir jauns laikmets un uz svētku vakariņām ir sapulcējusies liela ebreju intelektuāļu ģimene, kura dzīvo Austroungārijas jeb “lupatu deķa” impērijā. Valstī, kur sadzīvo slāvi, vācieši, ungāri un ebreji, pastāv trausls līdzsvars – vismaz tik ilgi, kamēr cilvēkos pastāv cilvēcība. Bet jaunais laikmets draud lietu kārtību mainīt. Daži no ģimenes mirs Kristāla nakts grautiņos, citi tiks aizvesti uz koncentrācijas nometnēm Polijā, citi uz Rīgas geto, vēl citi mirs nāves maršos ceļā no vienas nometnes uz otru.
Reiz Leopoldštatē un citos Vīnes kvartālos dzīvoja cilvēki, kam bija lemts izmainīt visas cilvēces priekšstatus par īstenību – no psihoanalīzes līdz ekonomikas teorijām. Tāpat arī 20. gadsimta ietekmīgāko avangarda mākslu un mūziku šeit radīja ebreju izcelsmes mākslinieki. Traģiski ironiskā kārtā Vīnē savu jaunību pavadīja arī Ādolfs Hitlers, bet Rīga, Baltija, Polija un Ukraina kļuva par daudzu ebreju smagā likteņa galējām pieturām. Abi Eiropas 20. gadsimta totalitārie režīmi, iznīcināja neatkarīgas valstis un pārvērta Austrumeiropu par beztiesisku zonu, kurā slepkavības tika veiktas industriālos apmēros.
Ģimenes gaitām sekosim līdz 1955. gadam, kad no kuplās saimes dzīvi būs palikuši tikai trīs. Mēs, skatītāji, zinām, kas šai ģimenei būs jāpieredz, bet viņi nākamo gadsimtu gaida ar cerību: “Es domāju, ka ir pienācis 20. gadsimts, bet gadsimti nav gadalaiki, kas atkārtojas. Pie Bābeles upēm mēs raudājām, bet tas laiks ir pagājis, tāpat kā viss, kas sekoja pēc tam – izraidīšanas, slaktiņi, dedzināšanas, asins apsūdzības, kā viduslaiki pagājuši – grautiņi, geto, dzeltenās zīmes… Tas viss ticis sarullēts un izmests kā vecs paklājs, jo Eiropa soļo uz priekšu.”
Sera Toma Stoparda pavisam nesen sarakstītā “Leopoldštate” ir viens no ievērojamākajiem un apspriestākajiem jaunāko laiku dramaturģijas darbiem. Autors pats uzskata, ka lugā ne tikai koncentrēti aprakstījis pats savas dzimtas likteni, bet arī izteicis desmitiem gadu uzkrāto radošo potenciālu. “Leopoldštate” stāsta par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta lielākajām cilvēces katastrofām.
“Leopoldštate” drosmīgi aplūko, ko nozīmē būt citādam – svešiniekam starp svešiniekiem ne tikai paša, bet arī citu acīs. Tā uzdod jautājumus par vēsturi – kā saglabāt savas saknes, kā nosargāt savu pašapziņu, kā izdzīvot mazai tautai, kad pasaule ir sajukusi prātā?
Izrādē piedalās BJC “Rīgas Skolēnu pils” teātra “Zīļuks” audzēkņi.
- Izrādē smēķē
- Vecuma ierobežojums 12+
Lomās
- Artūrs Skrastiņš
- (Hermanis)
- Lidija Pupure
- (Emīlija)
- Kristīne Nevarauska
- (Eva)
- Vita Vārpiņa
- (Grētla)
- Kārlis Arnolds Avots
- (Ludvigs)
- Ilze Ķuzule-Skrastiņa
- (Vilma)
- Imants Strads
- (Ernsts)
- Milēna Miškēviča
- (Hanna)
- Toms Veličko, Gustavs Gudris, Emīls Juhans Bahmanis
- (Jakobs)
- Anete Krasovska
- (Nellija)
- Katrīna Griga , Adriāna Rozentāle, Hermīne Bekiča
- (Sallija)
- Dārta Daneviča, Paula Cikota, Emīlija Plone
- (Roza)
- Indra Briķe
- (Poldi)
- Lelde Dreimane
- (Jana)
- Klāvs Kristaps Košins
- (Frics)
- Gints Andžāns
- (Ārons)
- Ģirts Ķesteris
- (Kurts)
- Dainis Gaidelis
- (Zahs)
- Andris Bulis
- (Pērsijs)
- Kaspars Dumburs, Eduards Vārpiņš, Artūrs Lazdāns
- (Nātans)
- Aldis Siliņš
- (Civiliedzīvotājs)
- Madara Viļčuka
- (Hermīne)
- Meinards Liepiņš, Edvards Bērziņš, Artūrs Lazdāns
- (Leo)
- Mārtiņš Upenieks
- (Oto)
- Kārlis Inka vai Edvards Pauls Glāzītis
- (Pauli)
- Helēna Isajeva vai Evelīna Karele
- (Mimī)
- Džastina Šternberga vai Hermīne Bekiča
- (Bella)
- Gustavs Silnieks vai Ernests Goba
- (Heini)
Radošā komanda
- Režisors
- Džons Malkovičs (John Malkovich)
- Scenogrāfs
- Pjērs-Fransuā Limbošs (Pierre-François Limbosch)
- Kostīmu māksliniece
- Birgita Hutere (Birgit Hutter)
- Komponists
- Timofejs Pastuhovs (Timofei Pastukhov)
- Scenogrāfa asistenti
- Rūdolfs Bekičs, Sintija Jēkabsone
- Kostīmu mākslinieces asistente
- Jurate Silakaktiņa
- Režisora asistente
- Diāna Kaijaka
- Tulkošanas konsultante
- Lolita Tomsone
- Gaismu mākslinieks
- Mārtiņš Jansons
- Muzikālais konsultants
- Juris Vaivods
Biju jau aizmirsusi — cik ļoti esmu noilgojusies pēc īsta, tradicionāla teātra. Pārtikusi ebreju dzimta svin svētkus un pārņem sajūta, ka arī es atrodos skaistajā viesistabā. Sajūtu mājīgumu līdz ar bērnu balsīm, esmu mazliet naiva un gribu ievērot piemirstās tradīcijas, gribu būt piederīga savai dzimtai. Mēs runājam par daudz ko, bet vispār jau runājam par attiecībām. Pirmais kamols kaklā, kad videoprojekcijā redzamā mazā meitenīte skrien prom no pieaugušajiem. Objektīvs viņai seko. Graudainais un melnbaltais ekrāns izstaro skumjas, trauksmi un neizbēgamību. Kāpēc man jādomā par izrādi vēl ilgi pēc tās noskatīšanās? Vai atbilde meklējama izrādes dabiskajā plūdumā, dzimtas piederības sajūtu meklējumos, kurus paspilgtina atzīstamā bērnu aktierspēle? Varbūt atslēga ir bagātīgais teksts, kurš atlāj vēstures, zinātnes, mākslas, filosofijas un psiholoģijas attīstības šķautnes un 20gs. lielākās traģēdijas gaitu caur vienas dzimtas prizmu? Varbūt izcilā 33 aktieru spēle un vienbrīd skatuves iekārtojums kā 34tais, kad gleznas no pārtikušās dzimtas nama sienām tiek noplēstas kā ādas sloksnes no dzīva ķermeņa, kā sloksnes no dvēseles. Varbūt tērpu greznums un reizē trauslums kā laikmeta atmosfēra un reizē zīme? Nu, lūk, tikai daži aspekti par līdzpārdzīvojumu, skatoties izrādi. Izrādi, kura liek domāt vēl ilgi pēc tam. P.S. Jau pēc izrādes, man šķiet, ka atslēga ir arī šajos divos teikumos no intervijām. Džons Malkovičs par savu, kā režisora, darba stilu norādījis: „Es viņiem nesaku, ko darīt, es viņiem saku, ko es redzu.” Sers Toms Stopards par lugas tapšanu: „Kā tas ir, kad tava pagātne tevi sakustina?”
Leopoldštate @daile_lv - spēcīga izrāde, kuras beigās, atceroties lasīto L. Rīsa “Aušvicu”, ļāvos arī asarām. Izrāde, kas jāredz. Tērpi ļoti skaisti, mūzika kustināja sajūtu stīgas un aktieri izcili. @darta_avant, Jūs bijāt tik skaista un šarmanta kundze, izrādes 2. cēlienā!
Arī man svarīgākais izrādē ir stāsts, lai cik smags, skumjš un traģisks tas būtu. Filigrāni un monumentāli. #Leopoldštate neabšaubāmi ir pirmā no TOP izrādēm, kas šajā teātra sezonā jāredz. Paldies @daile_lv
Leopoldštate. Spēcīgs atgādinājums, kāpēc vairs nekad... Kāpēc var nepamanīt un sākotnēji neuztvert nopietni, jo nevar jau tā notikt pa īstam. Toties arī pārdomas par integrāciju un asimilāciju, kas rezonē ar šodien aktuālo. Paldies @daile_lv un ikvienam no māksliniekiem.
@daile_lv "Leopoldštate" smaga, fundamentāla kādas ģimenes sāga caur 20. gs. neprāta līkločiem. Izrādē daudz jēgpilnu, dziļu tekstu, kurus vērts sadzirdēt. Man patika un noteikti liek domāt arī pēc priekškara aizvēršanās. Paldies visiem iesaistītajiem! (un viņu ir daudz.)
“Leopoldštate” @daile_lv kopš vakardienas joprojām kvēl sajūtās. Gan ar tēmu, gan vienkārši redzēto. Es saku, ka noteikti redzēšanas un sava laika vērta.
Vēl šodien domāju par #leopoldštate pirmizrādi vakar @daile_lv
Daudzslāņains stāsts par ebreju tautas traģēdiju caur vienas dzimtas likteņa prizmu. Finālā gribēju minūti klusuma piemiņas brīdim. Tik iespaidīgi...