Deniss KellijsKRIETNĀ PUIŠA RITUĀLA NOKAUŠANA
Mazā zāle
Eksistenciāla komēdijaNo angļu valodas tulkojusi Kintija Rodžersa
Pirmizrāde - 2023. gada 27. septembrī
Izrādes ilgums - 2h 30min
Izrāde 2 cēlienos
Viņš bija parasts zēns – viņa vecāki nebija ne īpaši labi, ne īpaši slikti. Viņš bija draugs draugiem un ienaidnieks ienaidniekiem, un iemīlējās meitenēs, kuras ne vienmēr bija tā vērtas. Neviens pat nenojauta, kādi galvu reibinoši panākumi viņu sagaida.
Viņa vārds ir Georgs Mastromass, un viņam lemts kļūt par vienu no bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem zemes virsū. Bet vai ir vērts iemantot visu pasauli, ja riskē pazaudēt savu dvēseli?
Dzīve viņam nemitīgi piespēlē liktenīgas izvēles – un viņš ikreiz izdara pareizo. Vai viņš tā rīkojas labestības vai gļēvulības vadīts? Vai viņš patiesi ir krietns puisis vai vienkārši gļēvulis, kurš grib izskatīties krietns? Kā Georgs rīkosies savas dzīves svarīgākās izvēles priekšā?
Kellijs ar savu lugu pārsteidza Londonas kritiķus – tas ir teksts, kas nemitīgi uzdod jautājumus par to, kādi motīvi liek mums dzīties pēc panākumiem un ko esam gatavi upurēt, lai iegūtu to, ko iekārojam.
Denisa Kellija luga “Georga Mastromasa rituālā nokaušana” atklāja Londonas Karaliskā galma teātra (The Royal Court Theatre) sezonu 2013. gadā, kad tās māksliniecisko vadību pārņēma Vikija Feterstone (Vicky Featherstone). Georga lomā šajā uzvedumā bija godalgotais britu aktieris Toms Bruks (Tom Brooke).
- Vecuma ierobežojums 12+
Lomās
- Lauris Dzelzītis, Juris Bartkevičs
- (Georgs Mastromass)
- Ieva Segliņa
- (A)
- Lauris Subatnieks
- (Gels)
- Gints Grāvelis
- (Portjē)
- Niklāvs Kurpnieks
- (Pīts)
- Marta Lovisa Jančevska
- (Luīza)
Radošā komanda
- Režisore
- Eimija Milbērna (Amy Milburn)
- Scenogrāfe un kostīmu māksliniece
- Sesija Kalfa (Ceci Calf)
- Gaismu mākslinieks
- Pīters Smols (Peter Small)
- Režisores asistents
- Juris Jonelis
- Komponists
- Timofejs Pastuhovs
- Horeogrāfe
- Anna Abalikhina
Aizraujošs, vērtīgs Denisa Kellija stāsts, ietērpts burvīgi vienkāršā, bet iespaidīgi efektīgā scenogrāfijā un režisores risinājumos. Aktuālas, mūsdienās eksistenciāli svarīgas tēmas apspriestas viegli uztveramā pārlaicīgu simbolu valodā, caur aktieru izjustu stāstījumu, kas pilns gaismēnu, arī humorpilnu brīžu. Forša, skaista izrāde kas rosinās sarunas ilgi pēc tās noskatīšanās.
Kurš (ne)grib būt upuris?
Psihoterapeitiskas pārdomas par izrādi “Krietnā puiša rituāla nokaušana”
Dailes teātra mazajā zālē jauna izrāde - “Krietnā puiša rituāla nokaušana”. Luga ir pimoreiz uzvesta 2013. gadā Londonā. Toreiz kritiķi īpašu sajūsmu neizrādīja, un kopš tā laika nekas daudz pašā lugā mainījies nav - tā ir antīko “morāles lugu” mūsdienu versija ar vienu skaidru vēstījumu: labsirdība ir maska, aiz kuras var slēpties gļēvulība. Tāpat kā antīkajās lugās, arī šeit sastapsiet stāstītāju kori un varoņa neglābjami traģisko ceļu - pieļāvis smagu ētikas pārkāpumu (nodevis tēva figūru, ko simbolizē priekšnieks), viņš gluži kā Edips tiek tālāk vests pa grezno, taču briesmīgai nelaimei nolemto taciņu bez īpašām manevra iespējām. Vienīgi atšķirībā no Sofokla vai Šekspīra antīko drāmu varoņiem, kas šokē mūs ar savām ētiskajām izvēlēm, jo liek apjaust - mēs rīkotos tāpat, mēs arī patiesībā varam būt “tādi”, lugas “Krietnais puisis” varonis vairāk līdzinās Imantas maniakam - viņš ir vienkārši pretīgs cilvēks veidā, kādā mēs (gandrīz) neviens nekad nebūsim, un tāpēc mēs visi varam pret viņu izjust tikai un vienīgi riebumu un nosodījumu. Ētiski pareizi, bet mākslinieciski ne pārāk interesanti.
Londonas kritiķu lugas vērtējums pēc pirmizrādes - “daudz par garu”, “vairāk līdzinās instruktāžai, nekā teātrim” (The Guardian), “vienmuļi un garlaikoti” (The Telegraph) - varbūt skan pārāk skarbi. Taču nebūtu izbrīnīts, ja arī kādam Latvijas skatītājam, vērojot šo iestudējumu, sajūtas brīžiem uzvirmotu līdzīgās toņkārtās.
Tomēr reizē Dailes teātra iestudējums ir tapis desmit gadus vēlāk. Tam ir citi aktieri (Dzelzītis, Robežnieks, Jančevska, Grāvelis, Subatnieks), cita režija (Eimija Milbērna, kas Dailē iepriekš iestudējusi vizuāli aizgrābjošo Īru miroņgalvu) un, manuprāt, pats galvenais - cits konteksts, kas šo lugu var padarīt interesantu veidos, kādā to nekad nebūtu iedomājies pats tās autors (Deniss Kellijs, valodiski lieliskā Kintijas Rodžersas tulkojumā). Šis konteksts ir visnotaļ psihoterapeitisks.
Lugas centrālais varonis - absolūta viduvējība un nekādība tās plašākajā nozīmē - nodod savu autoritāti, vērtības un morālo pārliecību, tādā veidā iegūstot gan karjeru un naudu, gan varu bez robežām (tiem, kas seko līdzi mūsdienu Latvijas politiskajai ainai, te varētu veidoties zināmas asociācijas). Taču ir viena ar naudu un varu neuzpērkama lieta - pārsteigums, pārsteigums, bet tā izrādās meitenes sirds! Nelaimīgā kārtā meitenei un laimīgā kārtā lugas galvenajam nelietim, viņa izrādās bērnībā cietusi no vardarbības. Tad nu varonis uzpērk viņas psihoterapeitu, iegūst detaļas par bērnības traumām un izdomā līdzīgu stāstu par savu bērnību, lai iežēlinātu meiteni. Tas arī izdodas. Bet tā kā lugai ir morāli audzinošs mērķis, tad nekas tāpat labi nebeidzas - galvenais varonis tikai turpina degradēties, finālā nogalina brāli (turpinot Edipālās asinsgrēka līdzības) un aizvada dzīvi vientulībā.
Psihoterapeita uzpirkšana šodienas kontekstā jau skan nedaudz antīki - lielāka iespēja, ka detaļas par iekārotās sievietes psihotraumām lugas varonis būtu uzzinājis no LTV raidījuma “Dzīvei nav melnraksta” vai viņas sociālo tīklu ierakstiem. Taču interesanta ir pati doma, ka kļūšana par upuri - lai arī šajā gadījumā pilnībā nelietīgi iztēlotu - sniedz lugas varonim to, ko nav spējusi sniegt visa pasaules nauda un vara. Un kas vēl interesantāk - viņu nebiedē naudas pazušana vai biznesa neveiksmes. Vienīgais patiesais apdraudējums kļūst upura lomas zaudējums. Kad brālis piedraud ar patiesības atklāšanu pasaulei, viņš drīzāk gatavis nogalināt brāli, nekā zaudēt pasaulei radīto priekšstatu par sevi kā nevainīgu dzīves apstākļu upuri. Tas, protams, kaut ko pasaka par lugas varoni. Bet daudz vairāk, un daudz svarīgāks vērojums par pašu pasauli. Upurība ir kļuvusi par tās jaudīgāko valūtu.
Nepelnītas ciešanas, apspiešana, piederība pazemoto, minoritāro vai citādi izstumto panteonam piedāvā iespējas, kādas agrāk sniedza tikai tradicionālie iekāres objekti - nauda un vara. Un dažkārt pat lielākas. Ko deva Kevinam Speisijam visa viņa nauda un popularitāte brīdī, kad sabiedriskajā telpā parādījās viņa “upuri”? Ko dod Harija Potera mātei Rolingsai visi sapelnītie miljoni un vara pār pasaules jauno lasītāju prātiem un iztēli, Kad viņu no publiskās telpas un apbalvojumiem kancelē šī laika redzamākie “upuri” - trans-personu aktīvisti, kuru intereses Rolingsa aizskārusi?
Protams, tas ir mūsu svētākais pienākums pret ikvienu upuri, kurš cietis no apspiešanas, netaisnības vai vardarbības, sniegt atbalstu, cieņu un sapratni par nodarītajām ciešanām. Par to nevajadzētu būt diskusijām. Bet reizē mums jābūt arī reālistiskiem - pasaulē, kur upura loma sniedz varu, kas pārspēj naudas un tradicionālo varas atribūtu iespējas - šī loma kļūs iekārojama. Tieši tāpat kā iekārojama vienmēr bijusi nauda un vara. Un gluži tāpat vienmēr atradīsies daži (vai daudzi), kas to mēģinās izmantot nelietīgi. Tieši kā Georgs Mastromass jaunajā Dailes teātra lugā.
Noskatieties šo izrādi pārdomām par upura lomu mūsdienu sabiedrībā un Jura Bartkeviča satriecošo tēlojumu pēdējā ainā - Spēlmaņu nakts nominācija labākajai otrā plāna lomai garantēta!