Jaunajā zālē Dmitrija Petrenko jauniestudējuma “Mirdzošā pilsēta” pirmizrāde
Sestdien Dailes teātra Jaunajā zālē pirmizrāde – sēras un vientulība, ilgas un egoisms, noslēpumi un atklāsmes, kā arī kādas liktenīgas sievietes spoks divu vīriešu pasaulē. Uz Dailes teātra Jaunās zāles skatuves atgriežas Dmitrijs Petrenko (“Viņš teica, viņa teica”, 2025), lai iestudētu īru dramaturga Konora Makfērsona lugu “Mirdzošā pilsēta”, kas pasaules pimizrādi piedzīvoja 2004. gadā “Royal Court” teātrī Londonā.
Izrādes režisors Dmitrijs Petrenko: “Skatītājs redzēs to, kas notiek psihoterapijas kabinetā aiz slēgtām durvīm, kad pie terapeita atnāk cilvēks, kas ar kaut ko savā dzīvē netiek galā. Bet šajā gadījumā ir vēl viens personāžs, kas varētu būt spoks, iespējams, vīzija, ar ko saskaras viens no varoņiem. Tāpēc tāds žanrs – “spokaina terapija”. Katrā lugā man ir cits uzdevums. Šajā izrādē vēlos izcelt pašu tēmu, kas ir ļoti svarīga mums visiem – arī mums šeit veidojot izrādi. Par to, ka pienāk kaut kāds brīdis, kad visi saprotam – man ir 40 + vai 50+, es jau it kā kaut ko esmu dzīvē sasniedzis, taču vienā brīdī parādās arī jautājums: pagaidi, vai tas jau ir viss, vai tomēr būs vēl kaut kas? Visiem pa reizei ir bijuši šie jautājumi un iekšējie konflikti, ar kuriem katru dienu dzīvojam. Un tad ir labs jautājums, vai ir labi no dzīves vēlēties kaut ko vēl? Vai pietiek ar to, kas ir, un tas jau ir daudz.”
Izrādes anotācijā skan jautājums: vai reizēm nav tā, ka ārsts ir tas, kuram pašam ir nepieciešama psihoterapija?
Kas atklājas, kad izrādes varonis Džons pēc sievas zaudējuma vēršas pie psihoterapeita Jana, izbijuša mācītāja… Pacientu neatstāj mīļotās sievas rēgs, un viņam šķiet, ka ir nepieciešama grēksūdze ārstam, lai spoks pazustu. Taču izrādās, ka psihiski tik stabilajam, pašpārliecinātajam un gudrus padomus dāļājošajam speciālistam pašam ir gana daudz slēpjama. Viņam ir savi skeleti skapī – ne mazāk biedējoši kā viņa pacientam. Piepeši īstenība ir spokaināka, nekā sesijas sākumā šķita…
Izrādes programmiņu veidojusi Kristīne Balode (Mg.Psych / specializācija psihoseksuālajā un attiecību terapija), un viņa teic: “Psihe reti atklāj mums visu uzreiz. Tam, kam vēl neesam gatavi, tā mēdz atrast dažādus izpausmju ceļus. Mēs sevi sastopam simptomos, fantāzijās, attiecību konfliktos, seksuālajās vēlmēs un vajadzībās, sapņos, kaunā, sērās, vai satiekot spoku. Taču reizēm pietiek ar to, ka otrs cilvēks ir līdzās un skatās kopā ar mums, lai tas, no kā līdz šim esam novērsušies, pamazām kļūtu panesams.”
Lomās: Jans – Andris Bulis; Džons – Lauris Dzelzītis; Nesa – Anete Kursīte; Lorenss – Mārtiņš Upenieks. Izrādes skaņdarbu ierakstos vijoli iespēlējis Daniils Bulajevs.
Režisors – Dmitrijs Petrenko; scenogrāfs – -8; kostīmu māksliniece – Baiba Litiņa; komponists – Edgars Raginskis; gaismu mākslinieks – Antons Andrejuks; izrādes vadītāja – Gunta Jurēvica; producente – Kristīne Mūrmane.
Dailes teātra patrons “Rietumu Banka” – kvalitāte nekad nav nejaušība.