Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze
Izrāde bērniem divos cēlienos – tik pieticīgi nodēvēts pēc Jāņa Grīziņa romāna motīviem veidotais iestudējums "Vārnu ielas republika".
Lauris Gundars labi būvējis romāna dramatizējuma struktūru, notušējot didaktiskos, ar šķiru cīņu un pārlieku kaismīgām politiskām idejām saistītos saturiskos pavērsienus, bet liekot darba idejai atklāties dabiskā personāžu saskarsmē – sarunās, situācijās, šķietami nejaušās atklāsmēs. Mārtiņa Vilkārša radītais skatuves iekārtojums ir gana pārsteidzošs un košs, kā to pieprasa pie kiča pieradinātā bērnu un jauniešu publika, taču vienlaikus piedāvā ļoti daudzveidīgu ainu telpisko risinājumu. Spēle var notikt vairākos "stāvos", mazie grīziņkalnieši var rāpties, skriet, slēpties, uz skatuves atrodas vieta gan gadsimta sākuma īres namiem ar šķietami nebeidzamiem iekšpagalmu labirintiem, šķūnīšu piebūvēm un kaktos apslēptiem bērnu rotaļu laukumiem, gan Grīziņkalna tramvaja līnijai, pa kuru kursē īsts tramvajs, gan ūdens lāmai (slavenajai Vārnu ielas jūrai) un pat iesārtām, fabrikas dūmu aizkvēpinātām pilsētas debesīm. Trūkst vien balagāna laukuma, par ko krāšņi izsakās izrādes dalībnieki, bet kas atrodas kaut kur, aizskatuvē, un jāuzbur iztēlē, tomēr šis uzdevums mazajiem nav pārāk viegls – nez vai mūslaiku lunaparks viņu iedomu ainās būtu atbilstoši poētisks tēls. Stilam piederīga ir Annas Heinrihsones veidotā kostīmu kolekcija, kurā padomāts gan par to, ka mātes un meitas kleitām jābūt darinātām no viena auduma baķa, gan par to, ka strādnieku bērni ir īpaši naski uz apģērbu nosmulēšanu.
Bez slepenas ielūkošanās mēģinājumu procesā grūti spriest par jaunās režisores Lauras Grozas darba metodēm, taču, skatoties viņas iepriekšējos iestudējumus un vērtējot svaigāko darbu – "Vārnu ielas republiku" – šķiet, režisore uztvērusi būtisku paņēmienu, kas iestudējuma struktūru nemanot pārvērš dzīvā, ticamā notikumā. Tās ir detaļas – Grīziņkalna puiku nobrāztie elkoņi, izbāztā mēle, cītīgi nododoties svarīgajām puiku darīšanām, pirmās bučas steidzīgums, mammu balsis, kuras no augšstāviem šaurajā pagalmā atskan kā tunelī. Dabiskas, reālajā dzīvē tvertas detaļas, visas uzveduma trupas prasmīgi izspēlētas, padara patīkami īstu arī iestudējumu kopumā. Tas uz teātru lielajām skatuvēm, sevišķi bērnu un jauniešu izrādēs, par nelaimi, nebūt nav tik bieža parādība.
Līdzīgi paveicies arī ar izrādes oriģinālmūziku – tās autoram Goran Goram šī ir debija teātra mūzikas jomā, varbūt tāpēc iestudējuma skaņu celiņā nav ne miņas no rutīnas un atbildības trūkuma. Mūzikā saklausāms Goran Goras kompozīciju ierastais skanējums, taču tam piemīt vairāk vienkāršības nekā lietām, ko mākslinieks paradis darīt uz skatuves. Mūzikā līdzās tradicionālajiem instrumentiem dzirdama arī visdažādākā svilpošana, žvadzēšana, šķindoņa, švīkstoņa, sitieni, rībieni, ko popkultūras kontekstā atpazīstam kā STOMP, taču avangarda mūzikā šāds trokšņu un tradicionālo skaņu sakausējums pazīstams jau sen. Patīkami, ka "Vārnu ielas republikā" mūzika izmantota ne tikai spraiga notikumu fona veidošanai, bet tā skan arī izrādes "iekšienē", proti, "trokšņošanu" ar dažādiem šķindošiem un grabošiem priekšmetiem rotaļājoties uzsāk izrādes dalībnieki, nemanāmi pievienojoties arī pavadījumam skandās.
Grīziņkalna bērni Dailes teātra iestudējumā tēloti utopiskākā garā nekā Jāņa Grīziņa romānā vai Adas Neretnieces kinolentē, neliekot uzsvaru uz sociālajiem un politiskajiem aspektiem, bet gan uz bērnu dabisko eksistences veidu – rotaļas viņu dzīvē kļūst nopietnākas par visnopietnāko nopietnību, kamēr lietas, par ko pieaugušie lauzītu galvu un plēstu matus, viņi padara par jestrām rotaļām. Tomēr kā mazam, tā lielam skatītājam ir skaidrs, ka strādnieku rajona bērnu dzīves nebūt nav tik jautras kā viņu rotaļas.
Pēc simt gadiem, tas ir, 2011. gadā, visi cilvēki būs vienlīdzīgi, nebūs ne strīdu, ne karu, ne naudas, ne ieroču, pasaule būs kļuvusi daudz labāka. Tā 1911. gadā spriež Vārnu ielas republikāņi. Arī par šo sapni varam nekļūdīgi teikt – tā ir tīrā utopija. Bet vai tāpēc liegts sapņot?
***
VĒRTĒJUMS
Režija 4/5
Dramaturģija 4/5
Scenogrāfija 4/5
Kostīmi 3/5
Mūzika 4/5
Aktierdarbs 4/5
