Linda Ģībiete
//Latvijas Avīze
Izrāde bērniem divos cēlienos – tik pieticīgi nodēvēts pēc Jāņa Grīziņa romāna motīviem veidotais iestudējums "Vārnu ielas republika".
Lauris Gundars labi būvējis romāna dramatizējuma struktūru, notušējot didaktiskos, ar šķiru cīņu un pārlieku kaismīgām politiskām idejām saistītos saturiskos pavērsienus, bet liekot darba idejai atklāties dabiskā personāžu saskarsmē – sarunās, situācijās, šķietami nejaušās atklāsmēs. Mārtiņa Vilkārša radītais skatuves iekārtojums ir gana pārsteidzošs un košs, kā to pieprasa pie kiča pieradinātā bērnu un jauniešu publika, taču vienlaikus piedāvā ļoti daudzveidīgu ainu telpisko risinājumu. Spēle var notikt vairākos "stāvos", mazie grīziņkalnieši var rāpties, skriet, slēpties, uz skatuves atrodas vieta gan gadsimta sākuma īres namiem ar šķietami nebeidzamiem iekšpagalmu labirintiem, šķūnīšu piebūvēm un kaktos apslēptiem bērnu rotaļu laukumiem, gan Grīziņkalna tramvaja līnijai, pa kuru kursē īsts tramvajs, gan ūdens lāmai (slavenajai Vārnu ielas jūrai) un pat iesārtām, fabrikas dūmu aizkvēpinātām pilsētas debesīm. Trūkst vien balagāna laukuma, par ko krāšņi izsakās izrādes dalībnieki, bet kas atrodas kaut kur, aizskatuvē, un jāuzbur iztēlē, tomēr šis uzdevums mazajiem nav pārāk viegls – nez vai mūslaiku lunaparks viņu iedomu ainās būtu atbilstoši poētisks tēls. Stilam piederīga ir Annas Heinrihsones veidotā kostīmu kolekcija, kurā padomāts gan par to, ka mātes un meitas kleitām jābūt darinātām no viena auduma baķa, gan par to, ka strādnieku bērni ir īpaši naski uz apģērbu nosmulēšanu.
Bez slepenas ielūkošanās mēģinājumu procesā grūti spriest par jaunās režisores Lauras Grozas darba metodēm, taču, skatoties viņas iepriekšējos iestudējumus un vērtējot svaigāko darbu – "Vārnu ielas republiku" – šķiet, režisore uztvērusi būtisku paņēmienu, kas iestudējuma struktūru nemanot pārvērš dzīvā, ticamā notikumā. Tās ir detaļas – Grīziņkalna puiku nobrāztie elkoņi, izbāztā mēle, cītīgi nododoties svarīgajām puiku darīšanām, pirmās bučas steidzīgums, mammu balsis, kuras no augšstāviem šaurajā pagalmā atskan kā tunelī. Dabiskas, reālajā dzīvē tvertas detaļas, visas uzveduma trupas prasmīgi izspēlētas, padara patīkami īstu arī iestudējumu kopumā. Tas uz teātru lielajām skatuvēm, sevišķi bērnu un jauniešu izrādēs, par nelaimi, nebūt nav tik bieža parādība.
Līdzīgi paveicies arī ar izrādes oriģinālmūziku – tās autoram Goran Goram šī ir debija teātra mūzikas jomā, varbūt tāpēc iestudējuma skaņu celiņā nav ne miņas no rutīnas un atbildības trūkuma. Mūzikā saklausāms Goran Goras kompozīciju ierastais skanējums, taču tam piemīt vairāk vienkāršības nekā lietām, ko mākslinieks paradis darīt uz skatuves. Mūzikā līdzās tradicionālajiem instrumentiem dzirdama arī visdažādākā svilpošana, žvadzēšana, šķindoņa, švīkstoņa, sitieni, rībieni, ko popkultūras kontekstā atpazīstam kā STOMP, taču avangarda mūzikā šāds trokšņu un tradicionālo skaņu sakausējums pazīstams jau sen. Patīkami, ka "Vārnu ielas republikā" mūzika izmantota ne tikai spraiga notikumu fona veidošanai, bet tā skan arī izrādes "iekšienē", proti, "trokšņošanu" ar dažādiem šķindošiem un grabošiem priekšmetiem rotaļājoties uzsāk izrādes dalībnieki, nemanāmi pievienojoties arī pavadījumam skandās.
Grīziņkalna bērni Dailes teātra iestudējumā tēloti utopiskākā garā nekā Jāņa Grīziņa romānā vai Adas Neretnieces kinolentē, neliekot uzsvaru uz sociālajiem un politiskajiem aspektiem, bet gan uz bērnu dabisko eksistences veidu – rotaļas viņu dzīvē kļūst nopietnākas par visnopietnāko nopietnību, kamēr lietas, par ko pieaugušie lauzītu galvu un plēstu matus, viņi padara par jestrām rotaļām. Tomēr kā mazam, tā lielam skatītājam ir skaidrs, ka strādnieku rajona bērnu dzīves nebūt nav tik jautras kā viņu rotaļas.
Pēc simt gadiem, tas ir, 2011. gadā, visi cilvēki būs vienlīdzīgi, nebūs ne strīdu, ne karu, ne naudas, ne ieroču, pasaule būs kļuvusi daudz labāka. Tā 1911. gadā spriež Vārnu ielas republikāņi. Arī par šo sapni varam nekļūdīgi teikt – tā ir tīrā utopija. Bet vai tāpēc liegts sapņot?
***
VĒRTĒJUMS
Režija 4/5
Dramaturģija 4/5
Scenogrāfija 4/5
Kostīmi 3/5
Mūzika 4/5
Aktierdarbs 4/5
Vakar ar savu sešgadīgo dēliņu bijām noskatīties Vārnu ielas republiku. Nu ļoti patika! Īpaši tā muzicēšana:). Feini, ka izrādē saglabāti tie labākie momenti, ko varēju redzēt filmā savā bērnībā:), mūsdienu interpretācijā.
Tāpat lielisks acu apmāns, ar satriecošu efektu, ir tajā brīdī, kad otrā cēliena sākumā iedegas gaisma uz skatuves un izrādās, ka lokanais vingrotājs ir Pēteris Liepiņš.. protams, pēc tam saproti, ka apmainījās tajā sķūnīti un tas nav viņš, bet iespaids, līdz tam brīdim, kamēr saproti acu apmānu, ir grandiozs:). Kā viņš to savos gados varēja??:)
Tāpat man gribētos īpaši uzsvērt tik lielisko Lielo Šproti!!!!!! Nu nekad nebūtu iedomājusies, ka L. Dzelzītis ir tik lielisks komisko tēlu atveidotājs. Šprote bija super!!!! Es pat teiktu, ka savā ziņā centralais varonis bandā, kad tur ir arī Šprote!!!!
Un, jāatzīst, tad neraugoties uz to, ka mute bieži Šprotem pilna ar ēdmaņu, viens no visskaidrāk saprotamajiem runātājiem. Man tomēr jāatzīstas, ka neraugoties uz pozitīvo iespaidu kopumā, vietām jaunos akties ir grūti saprast, pretstatā, piemeŗam, I.Vazdikai, P.Liepiņam un A.Līvmanei. Mēs sēdējām 16.rindā, un arī dēliņš bieži jautāja, ko viņi tur runā, jo neskaidri. Varbūt tā akustika tajos sanākšanas brīžos republikāņiem cita, vai aizrautīga aktierspēle ņēma virsroku, bet brīžiem tiešām par klusu un neskaidru. Vietām mūzika pārspēj runu.
Tomēr, neraugoties pat uz to, mēs esam ļoti apmierināti, ka noskatījāmies šo izrādi un guvām patiesu prieku!:)
Lai veicas arī turpmāk!
Dikten jauka Vārnu ielas republika @Dailesteatris Iesaku! Ir par ko pasmaidīt. (:
Arī es kopā ar savu ģimeni atnācu uz 31.augusta izrādi, jo tā vēlējāmies ieskandināt jauno teātru sezonu un mācību gada sākumu - jo zīmīga manai ģimenei (nosaukuma ziņā) izrāde!
Ja atklāti, tad man nebija viegli skatīties izrādi, jo lai arī filma uzņemta jau tik sen, mūsu mājās tā skatīta paši saprotat cik reizes - "miljons" un abi mani dēli to jau zin gandrīz no galvas. Tādas sajūtas bija visiem mums gan manai mammai, pateicoties, kurai es varu sist pie krūtīm un ar lepnumu teikt joprojām visiem - es esmu Elza no Vārnu ielas, kaut man jau sen nav 12! Jo tieši viņa mani aizveda uz atlasi lomu tēlotājiem, gan vīram, gan dēlu draudzenēm. Un diemžēl viens no viņiem ar savu draudzeni pēc starpbrīža aizgāja prom, jo teica, atvaino, bet : "Pilnīgs sviests, es nevaru to skatīties..." un es viņu sapratu, jo, lai arī no rīta TV intervijā teātra pārstāve raidījumā "Labrīt, Latvija" uz raidījuma vadītāja jautājumu, bet kā tad ar grāmatu un filmu izrāde sasaistās? Atbildēja - nekā, filmu, kas vairs to atcerās un cik to vispār ir redzējuši, bet grāmatu jau vispār gandrīz neviens nav lasījis...Es gan domāju, ka tas ir gana maldīgs priekšstats, jo tai laikā nebija tāda informatīvā aprite kā šodien bērniem un jauniešiem pieejama un katra bērniem domātā un Rīgas kino studijā uzņemtā filma tajā laikā, kuras arī nemaz nebija tik daudz - bija sagaidīta un pieņemta ar patiesu interesi un iemīlēta.
Nu ko lai saku - atvainojiet, bet mēs Republikāņi vēl esam dzīvi un arī ar atmiņu mums viss ir labi, un mūsu draugi, draugu draugi (vesela filmas laika paaudze) vēl dzīva un droši vien atnāks uz šo izrādi gan ar saviem jau pieaugušajiem bērniem, gan ar viņu bērniem (savie mazbērniem) un ...
Zinu, ka arī filma ir uzņemta pēc grāmatas motīviem, neesmu redzējusi un nezinu cik tuvināta tai ir bijusi izrāde Jaunatnes teātrī, bet šī izrāde lika aizdomāties par to, kā no Viena Literārā avota - Autora var iztecēt tik dažādi un savā starpā tik atšķirīgi darbi ...
To apstiprināja arī kritiķu recencijās izlasītais, ka Laurim Gundaram izdevies paturēt savā interpretācijā tik maz no pirmavota, ka varu viņu tikai apsveikt!!
Ar "Jaunas Vārnu ielas republikas" sarakstīšanu! - kā iespējams to arī būtu bijis godīgi izrādes nosaukumā ierakstīt
"Jaunā Vārnu ielas Republika 2011."
Ir jauni laiki, ir nu jau cita jaunā paaudze un viņiem patīk - to varēja sajust bērnu smieklos zālē un redzēt sejās starpbrīdī. Lai viņiem veicās pašiem savas dzīves "cīņās" - un mums tik un tā paliek mūsu Republikāņi, bet viņiem, lai ir šie jaunie!
Visiem mūsējiem un atbalstītājiem sveicieni no Elzas - Angelikas
manai meitai 5,5 gadi, nedaudz gan šaubījos, vai vest uz šo izrādi. Tomēr noriskēju. Un tik laimīgu bērnu sen nebiju redzējusi, viss viņai patika ! Bijām uz 31.augusta skolas sākumam veltīto izrādi, atnācām gandrīz 2 stundas agrāk , meita azartiski izbaudīja atrakcijas abos stāvos, tad sakrāsotu mākslu uz vaiga un košām spalvām ap galvu , muti vaļā noskatījās izrādi , pat izgāja no rindas maliņā, lai labāk redzētu visu, jo priekšā sēdēja kupla tante :) .( abi cēlieni bija samērā gari, bet pagurumu vispār savā bērnā nemanīju) Sēdējām 2 rindā, ar dzirdamību viss bija o.k. Mājās no saviļņojuma gulēt nevarēja aiziet, kamēr tētim visu sižetu neatstāstīja. Lieliski pavadīts vakars!!!
Izrāde 10-15 gadus veciem bērniem- vecākajai meitai patika. ļoti patika.
Bet mūsu 4 un 5 gadīgie bērni tikai žāvājās.
Tomēr ir jānorāda vecuma grupa - kaut vai - skolas vecuma bērniem.
Īpašs paldies Laurim Dzelzītim, Dainim Grūbem, Dainim Gaidelim par tēlojumu, Goran Goram par muzikālo noformējumu un Laurai Grozai par režiju!
Sevišķi pārliecināja Daiņa Grūbes, Laura Dzelzīša, Artura Dīča, G. Grāveļa un Nevarauskas tēlojums. Lai gan īstenībā visi bija labi gan "bērni", gan pieaugušie.
Paldies jaunajai režisorei par nesamaitātību.