Konors MakfērsonsMIRDZOŠĀ PILSĒTA
Jaunā zāle
Spokaina terapijaNo angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs
Pirmizrāde - 2026. gada 12. septembrī
Izrādes ilgums - 1h 40min
Izrāde 1 cēlienā
Vai reizēm nav tā, ka ārsts ir tas, kuram pašam ir nepieciešama psihoterapija?
Kas atklājas, kad Džons pēc sievas zaudējuma vēršas pie psihoterapeita Jana, izbijuša mācītāja… Pacientu neatstāj mīļotās sievas rēgs, un viņam ir nepieciešama grēksūdze ārstam, lai spoks pazustu. Taču izrādās, ka psihiski tik stabilajam, pašpārliecinātajam un gudrus padomus dāļājošajam speciālistam pašam ir gana daudz slēpjama. Viņam ir savi skeleti skapī – ne mazāk biedējoši kā viņa pacientam. Piepeši īstenība ir spokaināka, nekā sesijas sākumā šķita…
Sēras un vientulība, ilgas un egoisms, noslēpumi un atklāsmes, kā arī viens apņēmīgs sieviešu dzimtes spoks divu vīriešu pasaulē. Uz Dailes teātra Jaunās zāles skatuves atgriežas Dmitrijs Petrenko (“Viņš teica, viņa teica”, 2025), lai iestudētu īru dramaturga Konora Makfērsona lugu “Mirdzošā pilsēta”, kas pasaules pimizrādi piedzīvoja 2004. gadā “Royal Court” teātrī Londonā.
Izrādes skaņdarbu ierakstos vijoli iespēlējis Daniils Bulajevs.
- Izrādē smēķē
- 12+
Lomās
Radošā komanda
- Režisors
- Dmitrijs Petrenko
- Scenogrāfs
- -8
- Kostīmu māksliniece
- Baiba Litiņa
- Komponists
- Edgars Raginskis
- Gaismu mākslinieks
- Antons Andrejuks (Anton Andrejuk)
- Izrādes vadītāja
- Gunta Jurēvica
- Producente
- Kristīne Mūrmane
Lielisks pētījums par to, kā vainas apziņas nomākti cilvēki spēj paši kļūt par savas pagātnes vajātājiem. Tur ir kaut kas spocīgs, bet, patiesībā sākot, tajā ir arī daudz humora. Milzīgs priekš redzēt ko augsti intelektuālu.
Izrāde, kas nebeidzas ar priekškaru. Par cilvēka vientulību, tuvības meklējumiem un to, ko reizēm tik grūti pateikt skaļi. Klusa, smalka un paliekoša.
“Spokaina terapija” Dailes teātrī atstāja manī dziļas pārdomas par dzīvi un cilvēku attiecībām. (..) Izrāde vienā cēlienā ļauj dzīvot līdzi vairākiem paralēliem stāstiem, kas izstāstīti dažos elpas vilcienos. Ieraudzīt dzīves īstenību bez brillēm, idealizēšanas un maldu aizsardzības, ieraudzīt dzīvi tieši tādu, kāda tā ir - tieši tik haotisku, neparedzamu, nenoteiktu, bet līdz kaulam īstu.
Mirdzošā pilsēta, kas pilna ar tumsu. Vai arī izvēlēm. Vai apjukumu, kurš tad dzīvē ir tas brīdis, kad mums katram viss ir patiešām labi un laimīgi. Biedējoši, ne tāpēc, ka mistiski,bet tāpēc, ka visai reāli. PALDIES
Cienījama, negaidīti un neparasti cilvēcīga izrāde. Un izcili aizkustinošs Lauris Dzelzītis